otrdiena, maijs 29, 2012

Katra diena ir diena, lai to dzīvotu....

Šodienu biju iedomājusies pavisam savādāku...

No rīta aizvedu Luīzi uz Madonu, jo meiča dosies 2 dienu ekskursijā uz igauniju. Ju-hū, man īsais atvaļinājums- 2 dienas brīvības. Nodomāju- nu gan neskatoties uz lietutiņu, es tās izdzīvošu no sirds un pēc patikas... hmm pulkstens rāda vel bez 15 minūtēm astoņi.. nu nekas.. iestūrēju stāvlaukumā, jo gribu aizdoties uz pastu... Jānosūta pa pastu mantiskā deklarācija :)) jo redzieties- no manis tāpat vien to paņemt nevar. Man nav pilnvaras, bet vīrs reisā.. un datumi šomēnes iet uz beigām. Nu nekas.. ir reizes, kad pat tāds nieks var sabojāt omu, bet ja sāc dzīvot pozitīvi.. tad ir ok.. ne tādas lietas vien ir labā omā nokārtotas.... Jau kādu laiku man vienmēr līdzi tiek nēsāta grāmata- kāda?! nemaz ne tik maziņa un ne tik viegla: Sāras Bon  Bronikas "Vienkāršā pārpilnība" . Izlasīju pāris dienu plānus, pulkstens jau rāda astoņi.. Heisā,  jātipina uz pastu. Aizveru grāmatu un tur uz vāka citāts: Diena ir tieši tik grūta, cik grūtu tu to padari.  Nolemju, ka šis nu būs mans šodienas moto.. un ka man tā būs viegla.. skaista.. piepildīta.. nu kāda gan grūtā.. ne, un ne..  Pastā darbiniece ļooti labā omā, kas viņai parasti neraksturīgi, bet nu atceros atkal citātu- līdzīgs piesaista līdzīgu. Nodomāju- hei, tas strādā, jo man tiešām ļooti labs garastāvoklis.  Dodoties mājās piestāju pie maximas, jānopērk maizīte un vel šis tas,  jo nolemju aizdoties uz laukiem pie mammuča, un palūkoties savu dārzu. Nekāda ravēšana jau nesanāks, jo līst taču lietus...
 Mājās izdomāju, ka jāuzcep kekss. Man taču nav kur steigties. Līst, kekss cepas. Es ieslēdzu datoriņu, apsveicu šodienas jubilārus... ups, pazūd elektrība. Nu nekas, arī tas man netraucē.  Pēc laika tā tiek atjaunota un viss notiek. E-pastā atrodu skaistu dāvaniņu shēmas izskatā, mmm....  prieks. Viss notiek.
 Kekss izcepies, braucu. Pa ceļam saņemu Luīzes īsziņu, bet braucot nelasu- gara...
 Esmu galā, secinu, no lietus tur ne miņas, bet kaplis nav līdzi. Ehh, nu neraža, varētu taču paravēt, tas nekas ka neplānoju. Bet nu es taču priecāšos tur paciemoties arī tāpat vien. Apgājusi dārzus, dzeru ar mamuci kafiju...... un atceros par īsziņu.  Izlasu, un viss.. man nojūk mans saplānotais pozitīvisms. Lai kā es restartēju savu garastāvokli, nu nekas man nesanāk.. nekas..
 Esmu atdūrusies pie sava šodienas citāta- diena ir tieši tik grūta, cik grūtu tu to padari. Secinu, ka es tomēr vel nemāku.. man vēl nesanāk.. jo!-  kaimiņš ir nolēmis šo dienu vairs nedzīvot... tā nu ir viņa izvēle, bet ar domām par šo notikumu jātiek galā man..  nespēju ne to aptvert, ne saprast... jā.. tas ir grūti tuviniekiem.. arī man dīvaina sajūta, kad tas viss notiek tepat blakus... bet kā man savu dienu nepadarīt grūtu?? es taču biju visu tā saplānojusi... jā, zinu, jau zinu.. dzīve ir dzīve.. lietas ir jāpieņem, jāizsāp..utt.. bet es esmu pa gabaliņu no tā visa. Un te nu ir tas jautājiens- kā šādā situācijā savu dienu nepadarīt grūtu? Tādu, ka nekas nedarās, nu nekas :(

Pastāstiet kā izdzīvot, sadzīvot arī ar šādām dienām...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru


- paldies-