piektdiena, novembris 23, 2018

...kad ziema klāt...

Pirms gadiem pieciem manā blogā bij ieraksts: Jauns process- Chickedees and Pinecones. Gandrīz gadu pēc tā, parādījās ieraksts, ka čiriki čivina. Nu ir pagājuši vel pāris gadiņi un es atrādos, ka darbiņš ir tapis ierāmēts, un nu, sākoties ziemai var rotāties pie sienas. Patiesībā man nepatīk atrādīt ierāmētos darbus, un to pat nedaru, vai daru ļooti reti. Kapēc?!-tapēc, ka rāmēšana ir gaumes jautājums un rāmējot darbnīcā visbiežāk darbus (es atvainojos par teicienu) sacūko... nu goda vārds... 3x esmu rāmējusi 3 dažādās darbnīcās un nekur man nepatīk rezultāts. Tad jau labāk es pati pa ekonomiskām naudiņām ierāmēju pielāgojot rāmjus, nekā maksāju pasakainas summas un par to kas nav tīkams. Jūs uzreiz padomāsiet, hmm.. bet kā tad tu citiem saki par viņu darbiem: skaisti ierāmēts utt... citi ir citu darbi, atrodas citās mājās un ja viņiem tīkami rāmji par milzu naudām: ok. Protams ir izcili skaisti ierāmēti darbi, bet tādu ir liels retums, diemžēl. Šis konkrētais darbiņš man patīk.. ir ok... nekādu caku, nekā lieka... Vai turpmāk atrādīšu noformētos- ierāmētos darbus: nezinu... drīzāk nē, nekā jā. 




Darot lietas, kas tev patīk, tu nezaudē laiku – tu to iegūsti.

/Ilze Salna/

trešdiena, novembris 21, 2018

...par cimdiem...

 ...jeb kāda cimdiņa tapšanas procesa stāsts...  un šoreiz daudzās bildēs... lielās bildēs, jo man patīk blogos normālas bildes, nevis maziņi attēliņi, kur man kaut kas jācenšās saskatīt :))

Tas viss sākās pirms trim gadiem... jā sen... te sākums...

Tā nu nolēmu atrādīt kā man top sen, sen iesāktie un atliktie cimdiņi, kas domāti kā egles rotas.... Kāpēc atliktie, tāpēc ka nebija vajadzīgā toņa pērlīšu.... un vispār, sapratu, ka pērļošanas mode Latvijā beigusies un  pērļu veikalos vairs tā nav, kā pirms pāris gadiem, tad nu izlīdzos ar to kas ir, kaut ko nācās arī vel piepirkt... bet vispār arī  diegus centos izmantot no komplektiem, vai salivans, kas pirkti aliekspresbodē...

Tad nu pie skaidrošanas un stāstīšanas.....
Procesu glabāju plastmasas atvilknē, kas ir viena no trim atvilknēm tādai palielai plastmasas kastei... (bildes nav... bet nav arī pirkta Latvijā) Man tādas kastes divas, kopā 6 samērā ietilpīgas atvilknītes...


Tad nu visas izprintētās shēmas, plastiku, diegus, pašus cimdiņus, kuri jau gatavi un kuri ir tikai izšūti, bet nav sašūti kopā, jo es šuju  katru pa divi un tad sašuju kopā, un visu citu nepieciešamo, glabāju savā kastē- atvilknē...


Mazākā kastītē ir visi konkrētajam cimdiņam nepieciešamie diegi...


Jā, izskatās bardacīgi, bet patiesībā tik traki nav... jo no katra toņa ir nogriezts viens diegs, un lai visu laiku nav jāuztin atpakaļ uz kartona  vai jāaptin ap fici, diegi kastītē stāv vienkārši tāpat...
Jā, pat ficītes gadās ka nav notītas, bet procesam beidzoties, vai kādā perfekcionisma mirklī viņi tiek uztīti uz kartoniņiem....


Top, laikam, novembra cimdiņš-ar ozolzīlēm. Es nešuju cimdiņus mēnešu secībā, bet gan, kura shēma no kaudzītes paņēmās, to arī krustiņoju...


Šuju abus cimdiņus reizē.... shēmu vienkārši apgriezu spoguļatēlā... diegi nav pēc norādītajiem diegu kodiem... tāpēc man ir mans variants... varbūt dažreiz nav tik perfekts kā gribētos, bet ir mans variants...


Pērles man glabājas vienkāršā kastē. 


Teikšu godīgi, man nepatīk Mill Hill pērļu iepakojumi, tāpēc nopirkta kastīte ar vairākām mazām apaļām  un kuras pērles būs lietotas, tās tiks pārbērtas  trauciņā, kas man liekas daudz ērtāk. Kaste arī pirkta aliekspresī...


Darbojoties ar pērlēm es izmantoju tādu kā cd diska vāciņu, pirkts pirms pāris gadiem 123 Amerikas bodē. To atverot abas puses ir tādas mazliet lipīgas un pērlītes neripo prom... Pa vidu tā melnā strīpa ir magnēts, uz kura pa laikam var nolikt adatu...  Vienīgais ka citreiz man aizmirstas ka lipīgs un pielīp arī diegs.. tad nu uz tā lipekļa ir diegu pūkas un tas man nepatīk, jo neizskatās smuki, bet gan netīri... 


Vienas pērles atrastas, jāpiešuj...


Nu tik jāizvēlas kaut kas no baltajām....


Ja ir vienas, miers un bērziņš, kas ir, to izmantoju, jo kā jau teicu, ļoti cenšos izmantot to kas jau ir krājumos, nepirkt neko klāt, bet ja daudz... ir problēma- kuras? :)))


Pērles sašūtas, process galā... un tās var skaisti sabērt bundžiņā un aizskrūvēt.... 


Cimdiņi netiek sašūti uzreiz kopā, lai es varētu ērti ar viņiem nākamos saplānot, tā teikt ekonomiskākai plastikas izmantošanai...


 Skaisti apgriezti pa maliņu, gaidīs brīdi, kad būs pārējie gatavi....


Kā jau teicu, izmantoju to kas ir, un te nu pērles - parastās :)))  njāa... ir, ir dīvainas... bet nu  izmantoju, un saulespuķu vidiņos neizskatās nemaz tik traģiski kā varētu likties...


Jā... jau top nākamais.... jo ziema nav aiz kalniem, ļoti gribētos šogad šo procesu pabeigt... ir, ir tāds aizkavējies uz pāris gadiņiem... citiem jau kuros svētkus egles rotāja, bet man vel ne...


Un kā ir ar jums?... vai gatavojaties tiem gada gaidītākajiem svētkiem ( nu vismaz tā tak saka, ka ziemassvētki ir gada gaidītākie). Vai Jums patīk izšūti, jeb krustiņoti rotājumi eglei?  

Kad visa kā ir pietiekami - tie ir svētki..
Kaut biežāk atļautu to sev apjaust,
 ka katrā dzīves mirklī mums ir pilnīgi viss,
 kas mums ir nepieciešams.


ceturtdiena, novembris 08, 2018

Gaismiņ, teci man pa priekšu

 Gaismiņ, teci man pa priekšu,
Nepamet jel mani vienu..
Neļauj mani tumsai panākt,
Neļauj mani pārmākt bēdām.
Gaismiņ, teci man pa priekšu
Un kà zvaniņš dzīvi skani.
Gaismiņ, teci man pa priekšu,
Es Tev sekošu pa pēdām..
Neļauj mani tumsai panākt.


"Gaismiņ, teci man pa priekšu" (Renārs Kaupers, Jānis Aišpurs / Leons Briedis)
Izpilda: Tev tuvumā

Oktobra mirklis

Nu ko lai saka... viss oktobris paskrēja kā viena mirga.... 
Es varu pateikties Dievam, ka man tāds bija, jo kādam tas arī nebija...  Es varu pateikties Dievam, ka spēju just, redzēt, saredzēt, sadzirdēt un pamanīt kaut daļu, kas notiek ap un ar mani... jo visu jau nevar ne apjaust, ne sajust, ne  paspēt....
Es esmu sapratusi vienu lietu, ka lai saskatītu šos mirkļus, ik dienas bij jāskatās vērīgāk, jāieklausās sevī... un tas nemaz tā ne vienmēr ir viegli... pamēģiniet... nu pamēģiniet paņemt baltu lapu un ik dienas pierakstīt vienu  savu mirkli... Jāaaa.. lai pierakstītu viņš jāsadzird, viņš jāsaklausa un jāpamana...  nav, nav tas viegli... Bet!!- es sapratu, ka katram cilvēkam ir lietas, kas viņu teiksim tā -bagātina, un ir lietas kas viņu tērē, jeb atņem enerģiju...  Un teikšu godīgi, ka šo mirkļu pamanīšana mani ļoooti bagātināja...  tas man lika gan sevī klausīties, gan mirkli vērtēt...   tas ir svētīgi... Es zinu, ka  daudzi raksta pateicības dienasgrāmatas, bet tas ir mazuliet kaut kas cits... pateikties mēs varam par visu ko ik dienas.. bet noķert mirkli un vel sajūtas nofotografēt nav viegli...  
Es nemaz neprasīšu,  kā jūs domājat, vai man izdevās,vai nē... tas būtu lieki... es pati zinu, ka nu esmu bagātināta... 
Paturpinot par šo tēmu, pieminēju, ka ir lietas, kas atņem enerģiju, tērē to... Un tieši tāpēc man nebija nevienas citas ziņas, jeb ieraksta šai laikā, lai arī fočēju kādu procesu, gan pabeigtu dabu, gan ierāmētu... bet tas viss ir tā teikt no tērēšanas tēmas... tās ir tās lietas kas vienkārši  ir jau manis izdarītas un tad tiek tikai atrādītas... Es gan nezinu vai mani te kāds lasot sapratīs, tāpēc tā gari neturpināšu...

Piebildīšu, ka gan jau pa kādam darbam atrādīšu ar... nebūs tik traki.... 


Manuprāt Māris Čaklais rakstīja kādā dzejolī:
"Es esmu bagāts- man pieder viss,
 kas ar mani ir noticis."

trešdiena, oktobris 31, 2018

Oktobra mirkļi -31.oktobris.

Šovakar bijām maximā... pēc končām helovīnbērniem... jap...  man nav aizspriedumu, bet šoreiz ne par to ir tēma... Un tad es ieraudzīju šo lelli... es pēkšņi neatceros kā viņas sauca.. Man tāda bija.. sarkana protams, liela...  Tad nu es te vienu no trim paņēmu un spējos... skandināju, gāzelēju... Un tad  atkal ierunājās vīrietis; beidz, piecpadsmit eiro.. ejam....  un nefočē, atnāks apsargs... 
Nu lūk tā! man bērnība bij uz mirkli iekš maximas veikala... mirklis, bet jauks... es protams smaidīju līdz ausēm kā mazs bērns... man jau nevajag daudz, lai būtu prieks no mirkļa. :))


Esmu dzirdējusi kad saka, ka
"Bērnība beidzas tad, kad sāc apiet peļķes..."

otrdiena, oktobris 30, 2018

Oktobra mirkļi -30.oktobris.

Šodien atradu seeen, sen tamborētas čības... bet likās tādas nu  nekādas... Tad atcerējos, par vel senāk Luīzes tītajām puķēm no dzijas...  meklēju, bet tā kā man vajadzēja tagad un tūlīt, tad nebij lielas izvēles košumā... piešuvu kuras pirmās atradu... piešuvu staigāju un tā priecājos.. ehhh.. tiiik feini... 
Mēs taču bieži esam lasījušas ka vajag būt tādām, kādas esam, ka vajag būt īstām un tā tālāk... nu kaudzēm.... bet cik no tā visa mēs tiešām tā atļaujamies?? Mēs taču vispirms padomājam, nu ko tie citi par mums padomās... es tik bieži saprotu, ka esmu pazudusi  pa īstam.. es nekad neģērbjos tā kā gribētos, jo ko tad padomās.. ak vai...  es bieži domāju, vai kādreiz es atkal varēšu būt es pati...  vai es varēšu pārkāpt tam žogam ko pati esmu uzcēlusi??... uiii.. es nez.... Domāju... kur??!! un kad??!! esmu sevi pazaudējusi un to žogu uzmūrējusi..... :))



Es tik ļoti gribētu būt: 
" Gan īsta,  gan laimīga, nevis pareiza..."

pirmdiena, oktobris 29, 2018

Oktobra mirkļi -29.oktobris.

Šogad tā nu sanāca, ka manos balkona puķupodos atraitnītes nodzīvojās visu vasaru. Kad palika galīgi nesmukas, es tās nogriezu un mani podi stāvēja tukši.Tad kādu dienu pamanīju, ka vienu esmu nogriezusi ne līdz ar pašu zemi un tā ir atsākusi augt... tad nu lūk... izauga, uzziedēja, un vel sēklas  piebirdināja pilnu podu, ka pat mazuļi sadīga. Skatos un domāju, nu šito neatlaidību...  trausli, bet skaisti.... 


Zenta Mauriņa ir teikusi:
"Latvietim zeme ir svēta, 
gandrīz vai svētāka nekā debess. 
Sēklu sējot, vienojas Dievs un cilvēks."

svētdiena, oktobris 28, 2018

Oktobra mirkļi -28.oktobris.

Man ļoti patīk kapos.. vienkārši staigāt pa tiem... zinu, būs kas teiks, kas tur var patikt, kapos bailīgi utt...  Manuprāt jābīstas vairāk no dzīviem cilvēkiem, nevis no mirušajiem... Būt kapsētā vienmēr ir īpaši... nu man tā liekas...  aiziet apstaigāt pie visiem, parunāties... un tik daudz ir to kapu kopiņu pie kur piestāt un parunāt... daudz... 


Mums Latviešiem ir sakāmvārdi:
"Cilvēka mūžs ir raibs kā pupas zieds."
un

"Cilvēks otru mūžu nedzīvo."


sestdiena, oktobris 27, 2018

Oktobra mirkļi -27.oktobris.

Šodien ir diena, kad Atašienes kapos ir svecīšu vakars...  ļoti līst lietus, mēs sakopām kapiņu, aizdedzām svecītes un atbraucām mājās, jo man bailes saaukstēties, pasalt utt.... Dievkalpojums baznīcā sākās 17:00,bet šis mirklis fočēts 17: 43. Debesis mainījās pa mirklim,lietus lija ļoti, bet pamalē rietēja saule... es nespēju nosēdēt un noskatīties, lai arī stipri lija, es stāvēju zem ābeles un kā pesteļu tante purpināju: 'Ak Dievs cik skaisti... pasakaini... nu neticami... ak vai... ak jēziņ..." Kamēr Jānis teica, nu beidz mērcēties, nāc iekšā....pa logu ar var skaitīties...  Nu ok.. iegāju ar... bet savu purpināmo turpināju... 
Tas bij tiešām pasakaini skaisti... 


Mēs visi, visi zinām, ka:
"Ka skaistākās lietas pasaulē
 ir visiem bez maksas..."

piektdiena, oktobris 26, 2018

Oktobra mirkļi -26.oktobris.

Mūsu māja atrodas tuvu pie ceļa... tā vienmēr ir bijis ar visām manām mājām kur esmu dzīvojusi. Tā nekad nav bijusi ne dziļi mežā, ne pāri laukam... un esmu ievērojusi ka vismaz pēdējās trijās manās dzīvesvietās vienmēr aug liepas... Rīgā stāvot uz balkona un tās vērojot domāju,  re kā... viena lielāka, otra mazāka, nu gluži kā mēs ar Ingu; viena lielāka, otra mazāka. Tagad Rīgas liepas abas lielas.... un mēs ar. Dažreiz domāju, hm... man meituces... ar kā liepiņas.... bet šodien ejot pa ceļu domāju... vai ku tālu, tālu manas mazās meituces ceļš ir aizvijies... viņa gan vienmēr atsmej, ka pie viņas viss pa sauszemi, nav nekādiem okeāniem pāri jālido... nu ok... baigais jau mierinājums ne?!! mammai, kuras mazā meituce ir kaut kādus desmit tūkstošu kilometru attālumā.... Bet domās ik dienu esmu kaut kur tuuur.. Kambodžā....


Paulu Koelju ir teicis, ka:
 "Katram cilvēkam ir savs ceļš, kā pāriet tiltu."

ceturtdiena, oktobris 25, 2018

Oktobra mirkļi -25.oktobris.

Kad iepriekšējā dienā biju izvazājusies pa Marinzejas mājas apkārtni, tik ļooti gribējās pašūt malā nolikto Dimensions dizaina mājiņu, ka ņēmu un pašuvu ar...  Šuvu, priecājos un atkal smaidīju... šai procesā katru krustiņu baudu...


Mēs taču visi zinām teicienu, ka:
"Mājas – tā ir nevis vieta,
 kur tu dzīvo, bet vieta,
 kur tevi saprot."

trešdiena, oktobris 24, 2018

Oktobra mirkļi -24.oktobris.

Ko tur liegties, arī es uzvilku gumijas zābakus, lai tā kārtīgi var iebrist rudenī un bradāju ar... tā no sirds un ilgi, ilgi....Vai esat pamanījuši, kad sirds gavilē, tad sejā vienmēr ir smaids... nu nevis tāds kad tu smaidi kādam, bet tā, kad tu pēc stundas ,divām vazājoties viens pats pa mežu saproti: vaigi sāp... un pieķer sevi, ka visu laiku esi smaidījis... Jums taču arī tā ir... vai ne?! Un tā es gāju, gāju pa to rudeni.... līdz mamma zvana un prasa, kur esmu palikusi, ko  tur var vazāties tik ilgu pa āru.... Hmmm... vai es vecumdienās ar vairs nemanīšu rudeni?? 



Māte Terēze ir teikusi, ka :
"Miers sākas ar smaidu."

- paldies-