pirmdiena, oktobris 31, 2011

Baktuss NR-2

Jau kaut kad rakstīju, ka ir uzadīts otrais baktusiņš..


atkal vienkāršs un ātrs :)))  atšķiras dzija ( šoreiz ar pāreju- batikotā)  un tas, ka stūros pušķi :)) 
 Dziju izvēlējās Luīze- un protams zaļu :))  un iznāca precīzi no vienas ficītes dzijas.




Dzija ir ļoooti mīksta un maiga- baktusiņš tiešām ļooti silts...
Nu Luīzei ir divi baktusiņi, un es droši varu nesāt Luīzes pērn adīto milzu šalli.. Tā ir dievīga - liela, silta... vakar stūrēju uz Rīgu lielajā šallē satinusies.. bij tik patīkami.. mmm...
Luīze- tā pelēkā  šalle tagad būs mana :))) Bet lai es varētu līdz galam ar to izlielīties, gaidīšu izdevību sabildēt ar modeles palīdzību, jo bez tās neko prātīgu no šalles nesaprast :)))  tā ka nākamā ziņa drīzumā būs  atkal šalle...

piektdiena, oktobris 28, 2011

laiks...

Tie, kuriem trūkst laika, paspēj visu; tie, kuriem ir gana laika, neizdara neko.
/.../

Un kā ir ar mums???

Advente vairs nav aiz kalniem.....

- tā nu tas ir... tāpēc es jau esmu izvilkusi no plaukta ziemassvētku zeķi un jau otro vakaru mēģinu  sadraudzēties ar to needlpointa dūrienu :)) Atzīšos.. pirmā stunda man pagāja domājot - vai man tiešām vajag šādas zeķes :)))))  vai tiešām needlpointā???  bet nu jau- nav tik traki...  sākumā nepatika, ka man tā dzija negūlās gludi un līdzeni.. ka dzija pūkojas- ka pie baltās dzijas pielīp sarkana pūka un piešujas... nu ir, ir mazliet tā kašķīgāk... ak jā.. nepatīk, ka tāda cieta, stīva ..  bet nu šujas diezgan raiti- ja šuj...  un beigās secinu, ka būs jau labi.. tā kā plāni ir mums visiem trim mājiniekiem uzšūt šādas zeķes, tad nu man tā kārtīgi jāsasparojas lai paspētu.. :)) viena zeķe vēl būtu jāpiepērk, tāpēc būtu jāpasteidzas un kādā amīšbodē  jāiepērkas vel uz ašo :))
 un ja mani plani neizkūpēs..  tad mūsmājās adventes laikā pie trepēm sarindosies šīs trīs zeķītes. :))



 šobrīd top pirmā zeķe -šuju to kurai bildē vārds Kiersten. šuju šobrīd šaļļuku :)) sarkans, zaļš... nu jā.. tur tā precīzi man nu nekādi nesanāk, jo šuju, šuju.. paskatos bildē, ka tā baltā sniega pika ir nu pavisam savādāka kā manējā :))))) bet nu nekas.. domāju ka būs labi....  Nepamēģinātu- nezinātu.. Diemžēl nebiju pērkot pamanījusi, ka viena man ir ar vilnas diegiem, cita ar pierastajiem- kokvilnas... tāpēc būs atšķirīgas... Bet nu kaut kas jau kopīgs viņām visām būs :))) tās būs mūsējās- mūsmāju-  Sniedžu zeķes :)))))  Noteikti nesanāks uzkārt kā ierasts pirmajā adventē.. bet dikti gribētos  jau līdz ziemassvētkiem šo darbiņu paveikt- turat īkšķus lai man izdodas  :)))
Kāpēc mēs karinam zeķes un ko ar tām daram?  Visa adventes laika garumā viens otram iemetam kādu saldumu, vēstulīti, dāvaniņu...  visu ko mīļu.. parasti tētim tā zeķe tāda pilnīgāka, jo mēs mājinieces savas zeķes šad un tad, pa vakariem mēdzām parividierēt :)))))

 Un kā Jūsmājās-
vai ir tradīcija uzkārt zeķes??

Jā.. jā.. es zinu, zinu par tām banālajām frāzēm par aizgūtām tradīcijām utt.
Bet šoreiz vienkārši par svētkiem, prieku un laimes sajūtu...
Mūsmājās šī tradīcija ienākusi uz palikšanu...
Ar tām tradīcijām ir tā, ka ar varu jau neko nenosauksi par tradīciju... bet to secini pēc kāda laika... tā arī šīs zeķes... kad kādā gadā pušķojot māju zeķes nesakarinājām- Luīze noprasa- kā??!! - zeķu šogad nebūs??  un aizgāja vandīt ziemassvētku liberiņu kastes :))) izvilka tās pašas senās..  un lepni sakarināja savu un Elīnas..  nākamajā gadā parādījās vel divas zeķes... jo sapratām ka vajag visiem.... tā nu tas ir iegājies un viss... Jā.. sākums bij vecajā mājā pie kamīna :)) tad šeit zem palodzes koridorā, vēlāk trepju malā...
Hmm...un kāpēc gan ne? 

 Vai pamanījāt kas visām zeķēm kopīgs??
Varbūt var uzminēt kura zeķe kuram??

Vai esi laimīga.

Vai es laimīga esmu šai dzīvē?
Es bieži vaicāju pati sev.
Un rudens vējos, kad dālijas kvēl,
Es vaicāju pati sev vēl un vēl.
Ne manu likteni citiem zīlēt,
Ne manus priekus, ne bēdas ņemt.
Pašai vien zināt, ko nopelt, ko mīlēt,
Un pašai vien savu likteni lemt.
Es tomēr laimīga esmu šai pasaulē,
man apkārt gadi un dzīvība zied.
Te skumjas, te prieki dvēselei pieklauvē,
Un reizēm sapņi kā kumeļi skrien.
Lai vasara aiziet, to skaļi man nesakiet,
Manā sapņu dārzā vienmēr kāds ziediņš zied.
Lai gājputni aizlido - to arī nesakiet,
Manā sirdī un acīs vienmēr cīruļi dzied.

/Ā.Āre/
 
 
Būsim laimīgas... šodien un katru dienu!

ceturtdiena, oktobris 27, 2011

banka...

Iedomājies, tu loterijā esi saņēmis šādu balvu:
Katru rītu banka tavā kontā ieskaita 86400 latu.
Taču šai spēlei ir savi noteikumi, jo katrai spēlei tādi ir!

Pirmais noteikums ir:
Visu, ko neesi izdevis dienas laikā, banka tev atņem, tu nevari šo naudu tā vienkārši citā kontā ieskaitīt, tu vari to tikai izdot. Bet katru rītu, Kad tu pamosties, banka atver jaunu kontu ar 86400 latu nākošai dienai.

Otrais noteikums ir:
Banka var šo spēli jebkurā brīdī pārtraukt, jebkurā laikā pateikt: Viss ir beidzies. Spēle ir galā. Banka slēdz tavu kontu, un tu nesaņemsi vairs jaunu.

Ko tu darīsi????
Vai tu pirksi visu, ko vēlēsies????? Ne tikai priekš sevis, bet ar priekš tiem mīļajiem, kas tev ir blakus???? Varbūt pat tiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, tā tu naudu neizdosi tikai priekš sevis... Varbūt tu mēģināsi izdot katru santīmu, lai izmantotu šo iespēju, bet varbūt ...

Īstenībā spēle ir dzīves realitāte: Katram no mums ir sava "Laika banka".... Mēs tikai to neredzam...

Katru rītu, kad mēs pamostamies, mēs saņemam 86400 sekundes mūsu dzīves, ko dāvina diena, un vakarā, kad aizmiegam, šis laiks tiek mums atņemts... Tas, ko mēs šai dienā nepiedzīvojam, ir pazudis uz visiem laikiem, nogrimis nebūtībā, vakardiena ir pagājusi.

Katru rītu šis konts tiek no jauna piepildīts, bet banka var kontu jebkurā laikā slēgt, bez brīdinājuma....

/kopēts no i-neta plašumiem aut.- nezinu/


Novērtēsim to kas mums ir...
Arī laiku,
jo patiesībā laiks diennaktī
 mums ir visiem vienāds 24h.
Daudz saka, laiks skrien...
 hei!!- bet varbūt skrienam mēs?- nevis laiks???
 Apstāsimies...
padomāsim...
ieklausīsimies..
novērtēsim...
visu, visu kas ir ap mums un to kas mums ir...
 
Lai mums visiem jauka un piepildīta diena!



Sāc dienu

Sāc dienu ar domām par laimi -
par laimi un mīlestību
vadīsi dienu priekā -
dzīves priekā un labvēlībā
sāc dienu - aizmirstot "vakar"
visas drūmās domas un sāpes
aizmirsti veco
domā par laimi
domā par mīlestību...

/Inese Tora/


 Tā arī sāksim- šodienu, rītdienu.. katru dienu ;)


svētdiena, oktobris 23, 2011

man ir savi eņģeļi.....

Mēs katrs esam eņģelis, tikai ar vienu spārnu.
Un lidot varam,
kad cieši apskaujam un apmīļojam
mums līdzīgu būtni.

Lučiano de Kreščenso



 Nu re!- nepagāja ne gads, kā eņģeļi pabeigti. Man šis darbs pašai ļoooooooti patīk...  šuvās ļoti raiti, pat pēc saviem pierakstiem skatoties varu pateikt, ka pēdējā dienā pie šī darbiņa pavadīju  bik vairāk kā 8 stundas.. tas nu man ir rekords :)))  bet kopumā bija to vērts. Šo darbiņu  man dikti gribējās  pabeigt līdz 14 februārim, nesanāca..... pie vainas, jeb iemesls nebija ne slinkums, ne tamlīdzīgi.. bet gan nopietnas veselības problēmas....... bet uz 15. septembri (kāzu gadadienu) gan man izdevās :))
Šie ir otrie šūtie eņģeļi, bet pirmie kas būs manā mājā pie sienas..  ceru ka beidzot sākšu darbus arī rāmēt, citādi, jau kauns paliek- aicina izrādīt darbus, un man nav sarāmēti- sanāk atteikt :(


Nostiepta darbiņa izmēri ir 45x37cm. Nostiepu šoreiz bez sintepona, jo  audums uz kura šuvu noteica visu.. viss spīdēja cauri, arī skočs ar ko biju pielīmējusit sinteponu.. tāpēc šoreiz no tā atteicos.

Vervaco dizaina eņģeļus izšuvu no komplekta.
Šūts uz kokvilnas.. nezinu kā to saprast, bet man jau liekas ka tas pats lins vien ir.. bet nu.. 
20 toņu diedziņi 
 pie ši darbiņa dīdot adatiņu lai veidotos krustiņi- pavadīju 84stundas un 45 minūtes.
 Nu spriediet paši, tas ir daudz, vai maz??

 Man patīk šis darbs, un es mazuliet lepojos ar šiem saviem eņģeļiem, kaut gan  šis nav nedz grūtākais, nedz lielākais no maniem darbiem... Laikam šobrīd mīļākais :))

 

ceturtdiena, oktobris 20, 2011

Lai veicas...

No Draugiem.lv lapas "Studentu banka" :

Noslēdzas jauno izpildītāju konkursa „SEB Studenta Bankas skatuve” otrā kārta. Kopsummā konkursa otrajai kārtai pieteicās 34 mūziķi un to apvienības, bet no visiem iesniegtajiem skaņdarbiem, tikai 6 tika izvirzīti uz balsošanu.
No 7. līdz 18. oktobrim visi 6 skaņdarbi tika nodoti publiskam balsojumam draugiem.lv/studentabanka lapā. Konkursa uzvarētājs tika noskaidrots, balsoties uz publiskā balsojuma rezultātiem un žūrijas vērtējumu, kuru pārstāvēja grupas Otra Puse frontmens Normunds Pauniņš.
Uzvaras karogu konkursa „SEB Studenta Bankas skatuve” otrajā kārtā nes dziesminiece Lolita ar skaņdarbu Runā. Otrajā vietā ierindojas Tonick kompānija un Reinis Ragga ar skaņdarbu Kas meklē, tas atrod. Savukārt uz goda pjedestāla vietu Nr. 3 ieņem melodiskie The Pictures ar dziesmu Meitene ar stikliem.

 25. oktobrī plkst.14:00 Latvijas Radio 2
"Muzikālās bankas" aptaujā
tiks noguldīta dziesminieces Lolitas dziesma Runā






Tā kā nedaudz pazīstu abas meitenes- gan Lolitu, gan Rūtu, novēlu lai jums izdodas.. un tas nekas ka dziesma veca, kā vakar Rūta smējās...
viss taču notiek ;) 

 

pirmdiena, oktobris 17, 2011

Baktuss pabeigts-

Tā kā vakardien ciemojos pie Elīnas pa Rīgu, nebija laika aptamborēt. Šorīt aptamborēju divas īsākās malas un varu jums atrādīt :)) Sagaidīju īpašnieci no skolas un iebildējām :)))


Maliņas aptamborēju pa vienkāršo, man tagad izskatas tāds pabeigtāks ... kārtīgāks :))))
Luīze jau ievērtēja un atzina, ka esot ļooti silts.


Cenšos atrādīt uzreiz šodien, citādi paskatoties cik daudz man ir nerādītu darbiņu.. arī adīto.. bet gan jau pamazām ;)
Un nu jau top nākošais baktuss...

Ja arī tu kādu esi uzadījusi- palielies ;)



sestdiena, oktobris 15, 2011

Nāk ziema :))))

Nāk ziema un arī mobīlajam telefonam paliek auksti :)))) ... nē.. jau nē.. patiesībā lai nenoskrāpējas un patiesībā tāpēc ka man tā patīk.... un patiesībā ka man tā gribējās- es uzšuvu mobīlajam telefonam maciņu. Tādu parastu, vienkāršu bez gala un malas :)))
Paņēmu filca loksnīti- to plāno.. nomērīju gabaliņu 24x7cm, nogriezu.... piemeklēju dekoratīvu lentīti.



 Uzšuvu lentu, sašuvu sānus un maks, jeb kabata mobīlajam gatava. ļooti ērts, vienkārš.. man der gan lielākajam telefonam, gan mazākajam.


 Man pašai ļooti patīk, zinu ka taps vel kāds :)) gan jau Luīzes un Elīnas telefoniem arī...
Varbūt arī tev šī vienkāršā ideja noder.

Lai jauka diena!

Baktuss uzadīts-

bet!! ne gatavs.. Doma ir vēl aptamborēt maliņu. Jā, pa dienu jeb, pa diviem vakariem šo var mierīgi uzadīt.... ja ada vienkāršo variantu. Luīze jau piemērija un atzina par ļooti labu. Šorīt jau prasīja, vai tad vel nevarot likt ap kaklu.. un bij ar mieru jau siet, tik man bij iebildumi, jo man skaitas uzadīts, bet nepabeigts :))))





Šorīt jau bij sniedziņš, plānā kārtiņā, uz māju jumtiem.

 Lai jauka un piepildīta šī skaistā rudens diena!

piektdiena, oktobris 14, 2011

Tievēsim???

Jap.. arī es neesmu nekāds izņēmums :(  atzīšos.. man tiešām būtu daudz to kg ko nobraukt ar velotrenažierīti vai kā citādi nomest :))) Es nezinu vai es piebiedrotos viņu kompānijai, laikam ne..... es noteikti nespiegtu.. bet visumā jautrs pasākums :)))))))

 

ceturtdiena, oktobris 13, 2011

Baktuss

Man kā jebkuram cilvēkam pēkšņi sagribas kaut ko :))))) Šoreiz tas ir padīdīt garākas adatas. Patiesībā jau esmu sākusi tās dīdīt pāris nedēļas atpakaļ, iesāku adīt Luīzei vesti, bet par to citreiz. Šoreiz par tādu populāro šalli kā baktuss.
 Izdomāju ka gribu, vajag un miers..
 Pameklēju goglē un uz priekšu- mājās šādā tāda dzija ir, adatas arī, un ko gan vairāk vajag?  Un tad nu pie lietas... Baktuss ir trijsturveida šalle... Nu jā, nosaukums man arī ( kā daudziem) vairāk atgādina kaktusu :)))) bet nu kaut kur lasīju, ka tas  tulkojumā (nez tik kādā) nozīmējot baktērija  :))))) jo šī baktērija inficējot visus  kas māk elementāro labisko valdziņu izadīt .  Ka šī baktusiņu adīšana esot lipīgs process. Nu aiziet? Parastais jeb klasiskais baktuss ir vienkārš labiski adīts trīstūris, ko ērti lieto kā šalli. Nu kam tas liekas par vienkāršu, tie nu izpaužās rakstos un tamborēšanā. Bet patiesībā, lielu efektu var panākt ar tonētajām jeb raibajām dzijām, ar garām pārejām. Tādas man arī ir krājumos, bet šoreiz es izvēlējos tumši violetu, vienkrāsainu- es gribu pa vienkāršo :))))

Uz priekšu-
~ uzmetam 4 valdziņus
~izadam 3 rindiņas labiski
(adam tikai labiski- tas nozīmē ka raksts veidojas  labiski-kreiliski-labiski)
~ 4 rindiņā pieaudzējam vienu valdziņu (pēc pirmā noceltā valdziņa izadam jaunu valdziņu no pārstaipa -tātad +1)
~ tā arī adam, katrā ceturtajā rindiņā pieaudzējam pa vienam valdziņam
~ adam līdz vidum, trijstūra platākajai daļai (parasti to ada 30-35cm platu, bet tas jau katram individuāli, pēc gaumes un patikas)
~tad tieši tādā pašā veidā ik pēc četrām rindiņām noraujam vienu valdziņu.
 ~ jāpiebilst ka valdziņi jāpieaudzē tikai vienā adījumā malā, lai viena mala paliktu taisna, otra veidotu trijstūri.

Piebildīšu, kad nu jau uzadīti divi baktusiņi- platākajā vietā man ir 64 valdziņi, un noteikti neaizmirsīsim pēdējās trīs rindiņas izadīt tikai četrus valdziņus ( tā pat kā sākumā) ...


Tieši pašā sākumā tās malas laikas ka nevar atšķirt un lai nejuktu, es vienkārši piesēju baltu diedziņu- tagad zinu, ka valdziņi jāpieaudzē tikai tajā pusē ;)


un tagad pieredzjušās adītājas smīkņās, bet nu štrunts... man tā ērtāk... atkal, lai man aizskatoties TV nejuktu, katrā adatas galā kur pieaudzēju valdziņu- aizkabināju saspraudi... tā es ērti un ātri zinu, viena reizē man jāpieaudzē, nākošā reizē, adījuma šinī malā man ir vienkārši tikai jāizada. Pa adīšanas forumiem neklejoju, noteikti ir šim pasākumam- atzīmēšanai ir kādi speciālie štrunti.. bet nu man arī šādi likās gana ērti, palocīju saspraudes bik vaļā un aiziet. Man pietiek ar piecām saspraudītēm, katru reizi kad jāpiekabina jauna, ņemu to kas man ir zemāk.. un tā es viņas pārkabinu pamazām uz augšu.. būtībā jau pietiktu ar trim, bet nu man patīk skaitlis pieci :))))))


Nu re.. gandrīz līdz pusei esmu jau tikusi.. bilde gan tāda neveiksmīga, bet nu nekas. Piebildīšu, ka ka sāku vakar vakarā, šorīt nofočēju cik tālu esmu tikusi. Domāju, ka šovakar pabeigšu :))

Tad nu līdz rītam ;)

otrdiena, oktobris 11, 2011

Nekas nav neiespējams....

Pirmo reizi mūžū Jums ko lūgšu ( manējie -uz jums arī tas attiecas) ..... noziedojiet laiciņu, tās dažas minūtītes un noskataties šos video klipiņus.. nu vismaz vienu... Katram jau ir savs stāsts, bet apbrīnas vērti.. noliecu galvu  viņu priekšā, aiz cieņas, aiz sava kauna.. jo neesmu nekāds izņēmums, kad ir grūti un gribas lai kāds pažēlo... ehh.. nokaunos.. tiešām.... Man liekas, ka ne vienam vien ir par ko padomāt...







Lai jauka šī diena,
un kārtējo reizi, novērtēsim to, kas mums ir.. arī rokas, kājas, veselību...  

kādas dienasgrāmatas lappuses...

01.01.2009
Manējā šodien paziņoja, ka izšūšot krustdūrienā. Viņa -un izšūs!!! Viņa tak neizlien no forumiem, čatiem, ebaja un izpārdošanām.... Ha- paskatīsimies uz cik ilgu laiku tas viņai ....
05.01.2009.
Pastiprināti dīda adatu, re kāds gribasspēks. Es par sevi uzzināju daudz jauna- izrādas, ES maisos, kā krieviski saka- pod rukami, es aizsedzot gaismu, un traucēju ar savu pļāpāšanu. Hmm.. savukārt tu dārgumiņ gan esi pieklususi, klusē. Priecājos, baudot klusumu...

25.01.2009.
Par ātru es sāku priecāties. Viņa sāka runāt- šūšanas laikā. Klusumā purpina- viens, viens, divi, divi, izlaižu.. viens, viens... Ak Dieviņās- kā šamane.. garus izsauc vai?

30.01.2009.
Aizgāja uz veikalu pēc sīkumiem. O-go-go.. sīkumiņi ... Kā mazs lupatas gabaliņš ar adatu var maksāt TĀDU naudu?! Tīrākā laupīšana!!! Taktiski paklusēju, nolēmis, ka reizi pusgadā var atļauties mīļotai sievai palielāku šopinga summu...

15.02.2009.
Hmm.. laikam  jau ne reizi pusgadā. Par to man liek skumji domāt pamanītā šūšanas veikala klienta "Patstāvīgā pircēja" karte  ...  Nez.. "Nelaimīgo vīru" kartes viņiem nav?? Žēl...

01.03.2009.
Braucām uz veikalu pēc pārtikas. Ietiepās, vieņai vajagot šūšanas bodē kādu sīkumu. Jā, protams mīļā, mums kā reiz vel viens iepirkumu tīkliņš brīvs.  Iegāju kopā ar viņu palūkoties veikaliņā. Jolki-palki, veči....  Kaut kādas pērles, bantītes, lentītes un citi, hren paimjoš, kādi sīkumi. Manējā ganās starp plauktiem, es maliņā pacietīgi gaidu. Sagaidīju. Viss pirkums liekajā tīkliņā nesalīda un es vel paliku par to vainīgs! ...

02.03.2009.
Apskatījāmies pirkumu... Mana skastule sapirkusi 7 vienādus diegu murčkulīšus ..  Nu es viņai par to pateicu... Apvainojās, divus vakarus ar mani vispār nerunāja. Izrādas, ka tie 7 ir katrs SAVĀDĀKĀ krāsā. Nosauca mani par daltoniķi. Visu vakaru sēdēju un meklēju krāsu atšķirības...

15.03.2009.
Apsēdos uz krēsla. Es TIEŠĀM nezināju, ka uz tā stāv tik svarīgais  pēdējais diega gabals. Es TIEŠĀM speciāli viņu nenēsāju pa māju uz savām biksēm, kamēr viņa ilgi un dikti rāpoja pa dzīvokli. Bet vai tad to var pierādīt???

17.03.2009.
Pieķēru naktī izšujam., pateicu ko domāju un aizdzinu gulēt.

18.03.2009.
... nelīdzēja...

19.03.2009.
... samierinājos...

25.03.2009.
Šorīt manējā minēja krustvārdu mīklu.  Japāņu. Tik daudz krāsu, apbrīnoju viņu... Un tad es uzzināju, ka tā ir izšušanas shēma. Ak debestiņ!!  Tik daudz visādu zīmju... Kā viņa tai visā acis neizmežģī?? 

27.03.2009.
Pabeidza izšuvumu. Skaisti... nav ko teikt. Paprasīja atļauju nopirkt rāmīti, lai ieliktu izšūto bildi.  Nu rāmīti, tak rāmīti... Lai ir skaisti!!!

27.03.2009.(vakarā)
Tas RĀMĪTIS maksāja kā muiža!!!! JĀ- apzeltīts, JĀ- ļooti skasts.... bet DĀRGS!!!!

28.03.2009.
Piekārām bildi pie sienas, jā- skaisti.

01.04.2009.
Kāšķējamies par vietu pie datora. Man redzieties, prispičelo ziņas lasīt... Un tāda nieka dēļ viņai jāiziet no  izšuvēju foruma....

15.04.2009.
Vienojāmies par grafiku. Grafiku, kurš kad un cik ilgi pavadīs laiku pie datora. Kad viņa sēdēja pie datora, ejot garām, ieskatījos datorā, interesanti taču... nu pa kuru laiku tad viņas paspēj sēdēt forumos un vel tik daudz izšūt?  Un tas viss taču ir bez ikdienas mājas darbiem. Vai tiešām viņām diennaktī stundu vairāk??

18.09.2009.
 Kādreiz mums dzīvoklī bija sienas. Nē, nu tiešām.. bija, bija! Goda vārds bija! Uz sienām bija tapetes, tikai vairs neatceros kādas... Tagad visas sienas apkārtas ar bildēm.  Nu jā, griezti vel ir redzami, bet tas ir vājš mierinājums.

20.09.2009.
Sieva paskatījās uz grieztiem un nopūtās "ai cik daudz brīvas neizmantotas vietas " ... Man sirds gandrīz apstājās...

25.12.2009.
Tagad mūsu mājā ir izšūts viss. Pilnīgi VISS!!!! Dvieļi, čības, sedziņas... Un kā jūs domājat, cik bieži no viņas atskan frāze- nu kur grābsties ar savām rokām!! Būtībā jau nekur negrābstos, gribēju rokas dvielī noslaucīt.  Garāmejot ar roku pārvilka pār manu kreklu.. o, cik līdzens audums... nez!!.. ko viņa ar to domāja??

31.12.2009.
Gatavojamies sēsties pie svētku galda. Kamēr sieviņa liek traukā salātus, es zem egles paslēpju lielu izšujamo rāmi, ko nopirku pa kluso internetā. Ceru ka viņai patiks. Jo viņas laimei, jau vajag tik maz.......

 /Kā sapratāt, tas bij kādas izšuvējas vīra stāsts... tulkots no krievu valodas, atrasts kādā krievijas izšuvēju foruma lapā. /

                                                     

piektdiena, oktobris 07, 2011

-----

Ja dzīves ceļā iedegas sarkanā gaisma, nebēdā, necenties par varītēm lauzties uz priekšu, bet tikai pagaidi! Arī liktenim ir sava satiksmes regulācija, paļaujies uz to.

/no kalendāra: 52 nedēļas labsajūtai/

Laulība....

Kad tovakar atgriezos mājās sieva jau gatavoja vakariņas. Paņēmu viņas roku un teicu: „gribu tev ko pateikt“. Viņa apsēdās un klusām sāka ēst. Viņas acīs vēl parādījās skumjas.


Sajutu, kad man grūti atvērt muti. Bet piespiedu sevi pateikt to, par ko tik ilgi biju domājis. „Es gribu šķirties“...- mierīgā tonī uzsāku sarunu.

Neizkatījās, ka viņu būtu sakaitinājuši šie mani vārdi. Viņa tikai maigi pajautāja: „Kapēc?“

Es neko neatbildēju. Viņa sadusmojās. Metot dakšiņu uz grīdas, uzkliedza man: „Tu neesi vīrietis!“ Tovakar mēs vairāk nesarunājāmies. Viņa raudāja paslēpusi seju spilvenā. Zinu, viņa centās saprast, kas notika mūsu laulībām. Bet diezvai es varēju atrast piemērotu atbildi. Es vienkārši iemīlējos Rasā. Un viņu vairs nemīlēju. Es tikai jutu viņai žēlastību.

Ar vainas apziņu sirdī sagatavoju šķiršanās dokumentus, kur piekritu, kad viņai paliek mūsu māja un automašīna, kā arī 30% manas firmas akcijas. Tik ieskatījusies dokumentos, viņa tos saplēsa. Sieviete, kura ar mani nodzīvoja 10 savus dzīves gadus man kļuva sveša. Man viņas bija žēl, viņas izniekotais laiks ar mani, bet es nevarēju atteikties no tā, ko tik sirsnīgi apsolīju Rasai.

Galu galā viņa skaļi apraudājās, kas man nebija negaidīti. Biju tam sagatavojies. Patiesību sakot, kad viņa apraudājās man pat kļuva vieglāk. Domas par šķiršanos, jau dažas nedēļas mocījušas mani, beidzot ieguva stingru un skaidru tēlu.

Nākamajā dienā atgriezos mājās ļoti vēlu. Noliekusies pie galda viņa kautko rakstīja. Pat nepaēdis vakariņas iekritu gultā un acumirklī aizmigu. Biju patīkami noguris pēc lieliski pavadītās dienas ar Rasu. Kad pamodos viņa vēl jo projām rakstīja. Mani neinteresēja ko viņa raksta, tad pagriezos uz otra sāna un atkal iemigu.

No rīta viņa iepazīstināja ar saviem šķiršanās noteikumiem: viņa no manis neko negrib, viņa tikai grib, lai par šķiršanos būtu brīdināta mēnesi iepriekš. Viņa prasīja to mēnesi abiem, cik vien iespējams, pacensties dzīvot kā iepriekš. Viņa norādīja vienkāršu iemeslu, kāpēc viņa to lūdz: mūsu dēlam ir eksāmeni un viņa nevēlas, kad mūsu brūkošā laulība iespaidotu viņa mācības.

Es visam piekritu, bet viņa vēlējās vēl kaut ko. Viņa paprasīja man, lai atgādinu, kā es viņu nesu uz rokām mūsu kāzu dienā.

Viņa prasīja, kad visu mēnesi, katru dienu viņu uz rokām iznestu no guļamistabas līdz ārdurvīm...

Domāju, ka viņa jūk prātā, bet nevēlējos nevajadzīgus strīdus un piekritu viņas dīvainajam lūgumam.

Kad pastāstīju Rasai par savas sievas šķiršanās noteikumiem, viņa skaļi nosmējās. „Kāds apsurds! Lai arī kādus trikus viņa izdomātu, viņai nāksies samierināties ar šķiršanos“- ar neslēptu nicinājumu viņa pateica.

Mums ar sievu nebija nekāds fizisks kontakts jau kopš tā laika, kad sapratu, ka gribu šķirties. Tātad, kad pirmajā dienā paņēmu viņu uz rokām abi jutāmies neērti. Dēls, tieši tajā brīdī iegāja koridorā un pat saplaukšķināja: „tētuks nes mammīti!“ Viņa vārdi man saspieda sirdi. No guļamistabas līdz viesistabai, no viesistabas līdz ārdurvīm- visus 10 metrus- nesu viņu savos apskāvienos. Viņa aizvēra acis un maigi palūdza „nesaki dēlam par šķiršanos“. Es pamāju ar galvu. Tie viņas vārdi mani kaut kā apbēdināja. Pie ārdurvīm noliku viņu uz zemes. Viņa aizgāja uz autobusu pieturu, gaidīt autobusu uz darbu. Es iesēdos automašīnā un klusēdams aizbraucu uz savu uzņēmumu.

Otrajā dienā viss notika gludāk. Viņa pieglaudās man pie krūtīm. Sajutu viņas smaržas. Pēkšņi es sapratu, kad par šo sievieti nerūpējos ilgu laiku... Pamanīju, ka viņa vairs nav jauna. Viņas sejā bija uzradušās krunkas, viņas mati sākuši sirmot! Viņa atdeva visu sevi mūsu laulībai. Kādu minūti es domāju, ko es izdarīju ar viņu.

Ceturtajā dienā, kad paņēmu viņu uz rokām, sajutu, ka atgriežas tuvības sajūta. Tā bija sieviete, kura savus 10 skaistākos dzīves gadus atdeva man.

Nākamajās divās dienās ievēroju, kad tuvības sajūta aug. Neteicu to Rasai. Nedēļai beidzoties ievēroju, kad kļuva viņu vieglāk nest. Droši vien ikdienas treniņš nebija gājis veltā.

Vienā rītā viņa nekādīgi nevarēja izvēlēties ko uzvilkt. Viņa piemērija diezgan daudz kleitas, bet neatrada piemērotu. Viņa nopūtās: “visas manas kleitas izaugušas“. Es pēkšņi ievēroju cik viņa notievējusi, tas bija tas iemesls kāpēc man kļuva vieglāk viņu nest. Un pēkšņi pan iešāvās galvā... viņa tik daudz sāpes noglabājusi savā sirsniņā. Neapzināti es noliecos un pieskāros viņas galvai.

Tajā mirklī istabā ienāca dēls sacīdams: „tētuk, laiks nest mammīti.“ Acīmredzot, kā viņa tētis katru rītu nes viņa māmiņu savās rokās, kļuva viņam svarīga dzīves daļa. Mana sieva pamāja viņam ar roku, lai viņš pienāk tuvāk, un stipri apķēra viņu. Es pagāju malā, jo baidījos pārdomāt pēdējā minūtē. Tad paņēmu viņu uz rokām, izejot no guļamistabas, izejot caur viesistabu un koridoru. Viņas roka maigi un vienkārši apvijās man ap kaklu. Es stipri viņu turēju savos apskāvienos- tieši tā, kā mūsu kāzu dienā.

Mani skumdināja tas kā viņa notievēja. Pēdējā dienā, turēdams viņu rokās, smagi gāju uz priekšu. Dēls aizgāja uz skolu. Stipri viņu spiesdams pie krūtīm, pateicu: „es napamanīju, ka mūsu dzīvē tik ļoti trūka tuvības“.

Aizbraucu uz darbu... steidzīgi izlecu no automašīnas, paliekot to neaizslēgtu. Baidījos, ka jeb kāda vilcināšanās nepiespiestu mani pārdomāt. Ātri kāpu augšā pa kāpnēm, kur mani jau gaidīja Rasa. „Piedod, Rasa, bet es vairs negribu šķirties“- pateicu viņai. Viņa paskatījās uz mani. „Vai tev temperatūra?“- jautāja viņa, censdamās pieskarties manai pierei. Es atstūmu viņas roku. „Piedod Rasa, bet es nolēmu nešķirties. Mana laulības dzīve, visticamāk, bija garlaicīga tādēļ, kad mēs ar sievu nespējām novērtēt mūsu ikdienas dzīves detaļas, nevis tāpēc, kad pārstājām viens otru mīlēt.

Šķiet tikai tagad sapratu, kad mūsu kāzu dienā ienesot sievu mūsu mājās, es apņēmos viņu sargāt līdz nāve mūs šķirs“.

Pēkšņi Rasa kā no miega pamodusies iepļaukāja mani, aizcirta durvis un sāka raudāt. Es jau skrēju lejā pa kāpnēm uz automobīli.

Pa ceļam apstājos pie ziedu veikala. Pasūtīju skaistu ziedu pušķi savai sievai. Pārdevēja pajautāja, vai vēlos kautko uzrakstīt uz kartiņas. Pasmaidīju un uzrakstīju: es nēsāšu tevi uz rokām katru rītu, līdz nāve mūs izšķirs“.

Tajā vakarā atgriezos mājās ar ziedu pušķi rokās un smaidu sejā. Ātri uzkāpu pa augšā kāpnēm... mana sieva gulēja gultā mirusi.

Mana sieva cīnījās ar vēzi mēnešu mēnešus, bet es biju tik aizņemts ar Rasu, kad to pat nepamanīju. Ārstēšana bija neefektīga un viņa saprata, ka cerības izdzīvot vairs nav...Gribēdama apsargāt mūsu dēlu no negatīviem pārdzīvojumiem dēļ mūsu šķiršanās, viņa palūdza pagaidīt to vienu mēnesi...

Tagad- vismaz dēla acīs- esmu mīlošs vīrs...

/ stāsts no interneta plašumiem / 




- paldies-