Dod katrai dienai iespēju kļūt par tavas dzīves skaistāko dienu!
Dari to, ko tu mīli... mīli to, ko tu dari...

otrdiena, marts 31, 2020

Sākšu jaunu xx darbiņu....

Ziemas nebija...  bij ļoti garš rudens un tas arī ir labi... kā ir tā labi... bet nu jau kādu laiku ir skaists saulains pavasaris....  ar saviem darbiem, svētkiem utt... Tāpēc dažas manas pavasarīgās bildes arī....

Jā, man dīgst zirņi... ar zirņiem ņemos šādi pirmo reizi, nu cerēsim ka kaut kas sanāks. Sīpolloki jau no janvāra, kreses ar jau tiek ēstas un ēstas, gribas nu ko citu....


Un vel tuvojas lieldienas... es jau gaidu... šorīt pat svētku gaidīšanai krūzīti pieskaņoju. Jūs taču zinat, ka svētku būtība ir gaidīšanas laikā....


Labi... nu pie apsolītās tēmas- krustiņiem. 

Jau ļooti daudzus gadus atpakaļ  savā vēlmju sarakstā ieliku Goblenset dizaina bildi ar Laivu saulrietā. 


Nu tā es viņu saucu... ja godīgi jāsaka oficiālo nosaukumu nemaz neesmu piefiksējusi.  Bet tam nav nozīmes manuprāt.  Tad pirms gadiem pieciem bij doma varbūt nopirkt komplektu, bet likās padārgs... un loģiski.... tad tas pazuda vispār no pārdošanas, un tad es izdomāju, ka man vajag gan komplektu. Piebildīšu, ka shēma man  jau ir tik pat sen kā vēlme izšūt. Pieteicu komplektu kādā Krievijas internetveikalā, bet tikai tagad tas bij divarpus reizes dārgās..... tad nu teicu paldies un kalu jaunus dzīves plānus. Darbam nepieciešamas 59 diegu fices.... nav maz vai ne?!... nu krustiņotājas zina cik tas izmaksā...  tāpēc nolēmu, noriskēšu un nopirkšu diegus iekš slavenā aliekspreša...  protams, ka tas man bij ļoti pa lēto... tagad vairs neatceros, bet kaut kādi 10 eiro ja nekļūdos... varbūt pat mazāk... jo es laikam pirku 100 fices.... tas jau bija 2-3 gadi atpakaļ... tā nu man te viss stāv un gaida labākus laikus.... un cik ta ilgi gaidīs?!... izlēmu, lai top...  


 Darbiņš nebūs nekāds mazais. Orģinālā tas ir gobelēns, un tad tā izmēri ir daudz mazāki, bet man darbiņš taps uz 16. antīki baltās aidas un izmērs būs 40cm x 60cm  (pats izšuvums)
Toņi ir koši, šujami lielos laukumos, tāpēc plānoju viņu šūt lēnām un tad, kad negribas skaitīt krustiņus, bet var vienkārši krustiņot....

Ar šiem diegiem šujot izmantošu 24 numura Pony adatiņas... tā teikt adata nedaudz lielāka, diegs aiz viņas vieglāk skrien cauri un tik ļoti nesapūkojas. Nezinu kā pareizāk pateikt, bet ceru ka sapratāt.

Procesam diegus organizēju visu fici sagriežot pa metram... tā teikt 8 pavedienos(pa 6 diegi) un savēru uz kartona kur sanumurēju.  Bet pa 2 pavedieni  (6 diegi katrā) uzliku uz Dubko firmas diegu organiziera... tā teikt lai ir ērtāk... un tad procesa laikā papildināšu. Šaja darbiņā būs jāizšuj 8 fices 3746  numura diedziņa. Jā... daaauudz....

Šujot izmantošu programmu telefonā Cross Stitch Saga, tāpēc shēmu nemaz neizprintēju. Šis nebūs pirmais darbiņš kas taps izmantojot programmu, tādēļ varu teikt, ka man patīk.

Kā man veiksies?!- noteikti labi... :))) nu kā gan citādi var būt baudot savu hobiju. Kā jau minēju, darbiņš liels, lieli laukumi, priecātos ja izdotos pabeigt pēc gada, tāds mans plāns... un tīri matemātiski tas ir, ka man ik dienas tad jāizšuj tikai 250 X. Centīšos ik pa laikam parādīt  kā man veicas. Nu ar kaut ko taču jāatsāk sarunas par xxx :))) Gan jau varbūt pamazām tad radīsies iedvesma arī citus darbiņus atrādīt.


Saulriets ir pierādījums tam, 
ka lai arī kas notiktu, 
katra diena beidzas skaisti...

pirmdiena, marts 30, 2020

Savādais laiks....

Šis ir ļooti savāds laiks... Es ļoti daudz domāju... domāju... un domāju... un izlasot Ingunas Segliņas teikto, varu piekrist pilnīgi katram vārdam..... un labāk nepateikšu :))

Šodien visu dienu man fonā skan šī relax mūzika... ieslēdz paklausies... es zinu, tādu ir daudz, bet šī uzrunāja mani.... 



   Vērojot apkārt notiekošo, es aizvien vairāk pārliecinos, ka cilvēcei bija vajadzīga tāda... sapurināšana. Aizdomājieties, kā mēs dzīvojām visus pēdējos gadus!?! Vīruss licis mums pārdomāt visu mūsu dzīvi. Es ticu, ka pēc uzvaras pār vīrusu mēs dzīvosim pavisam savādāk. Daba ir nogurusi no mūsu vienaldzīgās attieksmes pret savu veselību un ekoloğiju. Mēs esam pārstājuši būt cilvēki. Lepnums bija aptumšojis mūsu prātu un mēs jutāmies kā pasaules saimnieki.

  Bet maziņš vīruss visu ātri salika pa vietām. Vīruss nežēlo ne bagātus cilvēkus, ne politiķus, liekot saprast, ka no tā nevar aizbēgt... ne ar privāto lidmašīnu, ne kuği. Un to, ka veselību nevar nopirkt par naudu. 

   Mēs vairs nepratām dzīvot ğimenēs, tādēļ slimība mūs ieslēdza mūsu mājās, lai mēs atkal iemācītos dzīvot kā ğimene.

   Mēs nemācējām cienīt vecus cilvēkus, tādēļ saņēmām šo slimību, lai saprastu cik viņi ir ievainojami. 

   Mēs nemācējām cienīt mediķus un saņēmām slimību, lai saprastu cik viņi ir neaizvietojami. 

   Mēs bijām pārstājuši cienīt skolotājus un slimība aizvēra skolas, lai vecāki paši saprot, ko nozīmē mācīt.

   Brīvo laiku, mēs pavadījām tirdzniecības centros, slimība tos aizvēra, lai mēs saprastu, ka laimi nevar nopirkt.

Mēs daudz laika veltījām savam izskatam un salīdzinājām sevi ar citiem, tādēļ slimība aizsedza mūsu sejas ar maskām, lai mēs saprastu, ka ne jau sejā ir skaistums, bet sirdī.

Šī slimība daudz ko mums atņem, bet dod iespēju daudz iemācīties un saprast kas ir galvenais mūsu dzīvē. Laikam jau saņemam to, ko bijām pelnījuši un tagad mācāmies... mīlēt, palīdzēt, atbalstīt un sadzirdēt... ne tikai sevi!!!   

Inguna Segliņa

Kā būtu, 
ja katru rītu pamostoties, 
mums piederētu tikai tas, 
par ko bijām pateicīgi iepriekšējā dienā... 




svētdiena, marts 29, 2020

5 likumi...


Es nevienu negribu un necenšos mācīt dzīvot... nu nēee.... bet šos te var viegli iegaumēt trenējot atmiņu un domājot par savu dzīvi...


Nevari?! 
Sāc varēt!...

sestdiena, marts 28, 2020

.. spēja priecāties....

Es zinu, ka samērā naivi un banāli ir lasīt šos te tekstus, atziņas utt... BET!! ja mēs kaut vienu, ņemtu un ielāgotu un izmantotu savā dzīvē ik dienas... pasaule nu dien kļūtu apziņā skaidrāka.... 
Mācīsimies priecāties par vienkāršām lietām.... 
Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.
Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.
Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāla spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.
Džūlija Kamerona "Mākslinieka ceļš"
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Krāsim mirkļus, nevis lietas....

- paldies-