Atkal redaktores sleja?

 Vakar, aizvakar un šodien daudz lasīju blogus... un ne jau kaut kādus super-duper senus... bet tādus gadu, divus senus. Tiiik ļooti mani tas aizrāva, ka sagribējās atkal kaut ko pierakstīt. Kāds nodomās aiz garlaicības un aiz neko darīt utt... bet NĒ... man vienkarši patīk rakstīt, jeb pierakstīt lietas...  Izlasīju tādu teikumu, ka cilvēki nečīkst par problēmām, bet tās risina.... nu nav jau man nekādu problēmu, ne tak :)  bet nodomāju, ka to pašu var teikt arī par gribēšanu kaut ko parakstīt... nu nečīksti, bet raksti... nu kaut vai wordā vienkārši tāpat vien... un to arī sāku darīt... bet tad atcerējos par šo savu "pierakstu kladi"... Un kapēc gan ne?!  Paskatīju 👀 jūnija statistiku.. tā mani pārsteidza.. tie ir tūkstoši... un vienā dienā pat pāri pieciem simtiem skatījumu... ak die... neskatoties uz klusumu, te pat vēl kāds ieskatās... 

Es ļooti priecātos, ja komentārā ierakstītu, kas ir tā tēma, kas te lika ienākt, uzkavēties...

Top ziņa joprojām ir biezpienmaize... tā pa šiem 13 gaiem ir skatīta 43,5 tūkst reižu... 

Nākošā 21,8 tūkstoši reižu skatītā,  ir ar citātu: 

Vienmēr nēsā savu neredzamo kroni.

Trešo vietu ar  ieņem: lakats uz kartona, ar 12,4 tūkstošiem skatījumu...

Tālāk neturpināšu, vien varu piebilst, ka ziņu par hobiju jeb krustiņiem, pirmajā desmitniekā nemaz nav :))  BET?!- man pašai galvenā tēma šeit ir un paliek krustiņi...  patīk palasīt par procesa gaitu, utt, jo ticiet man, piemirstas gan...Tās, kas arī izšuj, vai nu nodarbojas ar rokdarbiem: ada, tamborē utt, noteikti zina, ka pēc 5... 10 gadi aizmirstas tās nianses....  Pašai patīk pārlasīt savas pārdomas par kādu dzīves brīdi...  Ļoti priecājos par savu 12 dienu izaicinājumu, kas bij 5 gadus atpakaļ... diemžēl vairāki izaicinājumi ir apsīkuši tā arī nepabeigti... par tiem man ir skumji...  atceros, ka tās 12 dienas ar nemaz nebij vieglas, bet tās pārvarētās grūtības atmiņās ir kā bauda, ka es to izdarīju... Un tieši tās baudas dēļ arvien gribas sev uzlikt kādu jaunu izaicinājumu... nu ja nesanāks, nesanāks... tātad arī nebij mans... 

Tapēc šobrīd es aktīvi domājos, kādu izaicinājumu es varētu uzsākt.... vai tas būtu no manas ikdienas, vai no krustiņu tēmas, vēl nezinu... no ikdienas?, nu pats parastākais tas varētu būt: ik dienas noiet 10t soļu...  manuprāt ļooti viegls, ja vien ik pa kādai reizei nav slinkums... un tad atrunas... karsti... vai vējš... utt.... un tad nu te varētu reizi nedēļā pati sev atskaitīties, es to izdarīju vai nē... es zinu, ka tas tāds prasts izaicinājums, bet man pašai priekš sevis, lai nesēdētu, lai kustētos, lai neapaugtu vēl vairāk ar kg, izaicinājums būtu pat ļooti labs. Varbūt kāds komentāros man pievienotos ar kādām savām sportiskajām aktivitātēm.  Nu ok... pieminot tos kg... nu tā tēma arī man aktuāla, lai arī tā man ir kā zāļu blakne, bet tas jau man neliegtu to blakni mazliet apspiest, piebremzēt utt...  un arī te kāda varbūt man pievienotos... uhh.. tas gan būtu interesanti un varen jauki... jā, zinu, ka ir visādas grupas, kas saistītas ar svara zaudēšanu... bet tad te rakstīt tas nebūtu korekti, jo tur noteikti ir noteikums par  info neizpaušanu... nu kaut kā tāds mans tas šī brīža domu lidojums... :)) Vai varbūt  ir vel kāda cita ideja?.. padalies... 

Neviens nekad nav par vecu, 

lai uzsāktu kaut ko jaunu...

Savādais laiks....

Šis ir ļooti savāds laiks... Es ļoti daudz domāju... domāju... un domāju... un izlasot Ingunas Segliņas teikto, varu piekrist pilnīgi katram vārdam..... un labāk nepateikšu :))

Šodien visu dienu man fonā skan šī relax mūzika... ieslēdz paklausies... es zinu, tādu ir daudz, bet šī uzrunāja mani.... 

   Vērojot apkārt notiekošo, es aizvien vairāk pārliecinos, ka cilvēcei bija vajadzīga tāda... sapurināšana. Aizdomājieties, kā mēs dzīvojām visus pēdējos gadus!?! Vīruss licis mums pārdomāt visu mūsu dzīvi. Es ticu, ka pēc uzvaras pār vīrusu mēs dzīvosim pavisam savādāk. Daba ir nogurusi no mūsu vienaldzīgās attieksmes pret savu veselību un ekoloğiju. Mēs esam pārstājuši būt cilvēki. Lepnums bija aptumšojis mūsu prātu un mēs jutāmies kā pasaules saimnieki.

  Bet maziņš vīruss visu ātri salika pa vietām. Vīruss nežēlo ne bagātus cilvēkus, ne politiķus, liekot saprast, ka no tā nevar aizbēgt... ne ar privāto lidmašīnu, ne kuği. Un to, ka veselību nevar nopirkt par naudu. 

   Mēs vairs nepratām dzīvot ğimenēs, tādēļ slimība mūs ieslēdza mūsu mājās, lai mēs atkal iemācītos dzīvot kā ğimene.

   Mēs nemācējām cienīt vecus cilvēkus, tādēļ saņēmām šo slimību, lai saprastu cik viņi ir ievainojami. 

   Mēs nemācējām cienīt mediķus un saņēmām slimību, lai saprastu cik viņi ir neaizvietojami. 

   Mēs bijām pārstājuši cienīt skolotājus un slimība aizvēra skolas, lai vecāki paši saprot, ko nozīmē mācīt.

   Brīvo laiku, mēs pavadījām tirdzniecības centros, slimība tos aizvēra, lai mēs saprastu, ka laimi nevar nopirkt.

Mēs daudz laika veltījām savam izskatam un salīdzinājām sevi ar citiem, tādēļ slimība aizsedza mūsu sejas ar maskām, lai mēs saprastu, ka ne jau sejā ir skaistums, bet sirdī.

Šī slimība daudz ko mums atņem, bet dod iespēju daudz iemācīties un saprast kas ir galvenais mūsu dzīvē. Laikam jau saņemam to, ko bijām pelnījuši un tagad mācāmies... mīlēt, palīdzēt, atbalstīt un sadzirdēt... ne tikai sevi!!!   ❤

Inguna Segliņa

Kā būtu, 

ja katru rītu pamostoties, 

mums piederētu tikai tas, 

par ko bijām pateicīgi iepriekšējā dienā... 

Par izaicinājumiem...

Man jau sen jums gribējās uzjautāt, kā jūsu dzīvē ir ar izaicinājumiem? Vai jūs mēdzat pati sevi izaicināt, vai jūs piedalāties citu izaicinājumos?

Atzīšos, ka man patīk izaicinājumi. Līdz šim, varētu teikt, ka es pati sev tos esmu izdomājusi jeb "nospraudusi". Viens no tādiem bij vasaras svētdienu foto stāsti. Šeit blogā tos pārtraucu, bet draugos es šo seriālu visu dokumentēju ar bildēm un stāstiem, godam visas vasaras svētdiena tika safočētas un aprakstītas.  Šobrīd varu teikt, ka tik foršas vasaras man vairs nav bijis, jo tās citas es neatceros tik smalki, bet šo pārlasu, smaidu un priecājos. Šeit blogā man bija mazs ik dienas foto izaicinājums- septembris bildēs. Arī interesanti pašai atskatīties. Jā, kādam liksies, priekš kam tas viss... tad ziniet- man pašai priekš sevis. Pamēģiniet, jā tas prasa mazu uzņēmību, bet ar laiku atskatoties tās atmiņas ir to vērtas. Uzveidot blogu nav nekas sarežģīts, ja nav vēlēšanās lai to skata citi, ir iespējams to rakstīt tikai sev, vai tikai uzaicinātām personām. Ir daudz variantu... pirms saki, nē, tas nav priekš manis, nu pamēģiniet..... Vēl viens no maniem izaicinājumiem bija, vasarā nebraukt uz veikalu, bet iztikt ar to kas ir mājās (pārtikas ziņā). Joprojām ar lielu prieku atceros vienu no šādām reizēm. Es nepilnas divas nedēļas iztiku ar smūtijiem... ogas+ tēja + auzu pārslas... ledusskapī vel atradās saldēti spināti....āaa.. cik tas bija forši.... Tā kā vasarā kaimiņiene manu dzīvi vēro, da viņi to vēro 24x7x365 :)))) vienā dienā mani ieraugot viņa prasa, kas ir noticis, ka tu nebrauc nekur :))))  Kas man atlika kā tikai pasmaidīt... jo viņa tāpat mani nesapratīs.

Pēdējais mans izaicinājums rit pēdējās dienas... līdz 11.martam. Man ir niķis regulāri iesākt krustiņot kaut ko jaunu. Mazāku vai lielāku, līdz pusei, vai tikai pāris krustiņi, bet iesākt. Tad nu es izdomāju, ka kādu laiku nesākšu neko jaunu. Pat mazmazītiņu darbiņu ne! Nu labi, es atzīšos, ka es vispār varētu gadu dzīvot šujot tikai iesāktos darbus, jo man tādu ir ļooooti daudz. Daži prasās pēc nolikvidēšanas, daži pabeigt tos 5 krustiņus vai bekstiču. Ir darbiņi, kas jau gadiem gaida pēc noformēšanas.... tai skaitā arī ierāmēšanas. Jā, var jau teikt, ka šujam pocesa pēc un te jau ir tā vaina!!! šujot un neredzot tos darbiņus pie sienas es tik sāku, un sāku jaunus.. jo galarezultāta jau tāpat nav jeb es to neredzu.  Tad nu esmu šogad apņēmusies vismaz pusi no izšūtajām bildēm ierāmēt... un tas nav maz... kādas 10 noteikti... Bet tas man nav uzstādīts kā izaicinājums, bet gan kā apņemšanās. Jo staigāju pa māju un domāju, te varētu to bildi pielikt, te to... un te šito :))  Par izaicinājumu- līdz 11. martam, tāpēc ka tad ir labvēlīga mēness diena jauniem sākumiem :))))) Un tad es ar godīgu sirdi varēšu atļaut sev kādu jaunu darbiņu iesākt, es to būšu nopelnījusi. :))) Pēdējo ko iesāku bija 26.janvārī. Visu šo laiku es šuju jau iesāktus darbiņus.  Pēdējos 2 gados man ir krājumos  nākuši klāt tiiiik daudz komplektu, ka pašai bail :)))) kad es tos izšūšu.... Kārdinājums sākt tikko nopirktu komplektu ir ļooti liels... un man šogad nākuši klāt ir vismaz 8 skaisti komplekti...mmmm.... (šeit plānoju ieviest sarakstu, lai varu zināt precīzi, jo man taču patīk statistika).
Esmu sapratusi, ka man patīk vienlaicīgi šūt dažāda izmēra darbiņus, ka man patīk šūt vairākus un dažādus.  Atceros ka cāļa laikos ja kāds noguruma dēļ (no darba apjoma, krāsām vai citādu iemeslu dēļ)  savu darbiņu atlika un šuva citu, tika sparīgi kauninātas :))))) vispār cāļa laikos bija izveidojušies kaut kādi noteikumi,ka tikai tā un ne savādāk... jap, atceros, ka es izteicu savu viedokli, ka man nepatīk un liekas nepieņemami šūt darbu, kur audumam nav apstrādātas malas.  Arī tagad domāju tāpat :)))) bet tikai man ir vienalga kā dara citi.. manis pēc lai tur viss kaut līdz pēdējam krustiņam izirst un noirst :))))  Labi, "aizpēldēju" no savas šodienas tēmas.... :)))
Man šobrīd procesā 2-3 darbiņi...trešais, gribas šūt... bet otro gribas šūt vairāk..... Ja uznāks iedvesma, uzrakstīšu par šā brīža procesiem.... oi... Sandra... ko tu dari.. atkal kaut ko sasoli :))))))))
11. martā vismaz vienu darbiņu noteikti uzsākšu, jo gribētos izšūt līdz lieldienām, kaut arī ja neizšūšu, būs lieldienu laika pocess pa tēmai :))) tas laikam būs uz mazā rāmīša, un mans izaicinājums, darbus no rāmja nenoņemt, kamēr nav pabeigti... jo man ir daudz rāmju, ir iespēja no darba atpūsties šujot ko citu...
Bet atgriežoties pie izaicinājuma tēmas... kāpēc bilde ar 100? Tāpēc ka tas man ir nākamais mans izaicinājums- uzsākt 100 dienu apņemšanās ciklu. Tas ir tāds virtuāls pasākums iekš FB kuru vada Inese Prisjolkova. Aprīlī noslēgsies grupas  100 dienu cikls un tiks izdota grāmata. Arī es biju uzsākusi šo pasākumu, bet slimošanas dēļ viss man apstājās. Šobrīd plānoju to atsākt no jauna. Nu ja.. es zinu, varat padomāt, nu gan jau tev atkal kaut kas patraucēs :)) nu ceru ka nē... bet ja atskatoties, tad tik nopietni slimojusi nebiju jau gadiem. Pasākuma būtība, tu sev  izvirzi kādu apņemšanos un pie tā ik dienas strādā... un tam visam paralēli Inese katrai dienai dod tēmu pārdomām arī darbībām.. kādas tēmas?- pieņemt un mīlēt sevi, sev tuvos... utt... ir interesanti.... atpaliku, jo es vairāk kā nedēļu datorā neielūkojos... Tad nu es atkal esmu uz strīpas un 11. martā, pie jaunu sākumu dienas, gribu no jauna atsākt savas 100 apņemšanās dienas. Šobrīd plānoju, gatavojos šim pasākumam.... tā teikt iesildos :)))) blogā ik dienas nerakstīšu, bet instagrammā esmu izveidojusi otru profilu un tur plānoju sev atskaitīties.

Kad esmu šo ziņu uzrakstījusi, es esmu sapratusi, RE!! te ir tas mans azarts... aizejot pie astroloģes viņa vienmēr man pajautā, nu esi sākusi piedalīties loterijās?.. arī draudzenes smejas, nu kad tu sāksi spēlēt Bingo.... ai, da es noteikti tagad nepareizi uzrakstīju... es pat nezinu kā to spēli pareizi sauc... es nespēlēju un mani tas neinteresē... Mans tētis esot bijis ļooti azartisks un  loterijas biļetes pirka kaudzēm... Es atceros no bērnības visas malas pilnas ar kaut kādam Dosaf biļetēm... (nu laikām tā tās sauca) ...Ja es teiktu, ka nekad neesmu nopirkusi nevienu biļeti, es melotu... esmu...  bet ļoooti reti... bet nekad neko neesmu vinnējusi... :)) Mana lielā loze ir mana dzīve.. kapēc? - tapēc.... varbūt citreiz...

 Pamēģiniet kādreiz sevi izaicināt, tas tašu ir tik interesanti, sapurināt sevi pašu...diskutēt ar sevi pašu, un pat sacensties ar sevi pašu.... Kā lasīju,  FB grupā.... šiten!! būs daudz jāstrādā pie PSP... pacel savu pakaļu :))))) jap, varbūt mazliet rupji, bet iz dzīves :)))  

Lai jauka diena un pamēģiniet!

Sandra S. 

Kleita.

Šodien ir trešdiena un es nolēmu mazliet parunāties.
Jā, sen jau to neesmu darījusi.

Šoreiz  mana tēma būs par kleitām :)))
 Kapēc?
- tāpēc, ka tāda sakritība...
- tāpēc, ka man gribas parunāties par kaut ko....
- tāpēc, ka trešdiena...
- tāpēc, ka Ineses Prisjolkovas 100 dienu apņemšanās ciklā šodiena  veltīta kleitām...
- tāpēc, ka man patīk kleitas...

Pirms pāris gadiem, ja nekļūdos, tad Plūmītes blogā-bija akcija par kleitām vai svārkiem.  Nu kaut kā tamlīdzīgi. Precīzi neatceros kas un kā, tik palicis atmiņā, ka aicināja būt sievišķīgām, staigāt kleitās, lakot nagus (atzīšos, bloga ziņu neuzmeklēju un nepārlasīju). Izlasīju,nodomāju, forši, bet man kaut kā atmiņā palicis, ka es nebiju uzrunātā auditorija: man nav mazu bērnu, man daudz gadu. Nu nesajutos  uzrunāta, bet nodomāju, hmm.. forša doma... es ar varētu sev tādus izaicinājumus uzrīkot... tā viss pagāja, un aizgāja. Es savu trūcīgo skapja satura šai ziņā nemaz i nepakustināju. Pagājušajā ziemā es kādā dienā izdomāju, ka viss! izaicinu sevi staigāt kleitā vai svārkos. Kleitas nav, uzvilku svārkus, mājās meitai skaļi paziņoju, ka man nedēļas izaicinājums un devos dienā iekšā :))) Jāaaa... kā tad... sniegs jārok, pēc malkas jāietun uz tā saucamo kačigarku ar jāstaigā māju kurināt. Nezinu cik stundas bij pagājušas, bet tie svārki tika  nolikti dziļāk skapī atpakaļ ātri vien. Nu ko tad tur teikt,  Luīze ar secināja, nu ātri gan tev tas izaicinājums beidzās, i diena nepagāja. Ar nopūtu un klusēdama, sajutos izgāzusies paklusēju un dzīvoju tālāk. Vasarā protams, kleita, svārki. Tad tas nav sarežģīti, tas piedienas vasarai un es pat ik vasaru nopērku kādu kleitu speciāli  staigāšanai pa māju.

Nu nav jau tā ka man nav pilnīgi nevienas kleitas... ir! (ar nopūtu un  visādām domām galvā ) ir man pāris kleitas nopirktas. Uzvilku uz skolas salidojumu,  uz bērēm pa ātro tika nopirkta tumši zila kleita, jo tā vajag. Bet atnākot mājās vienmēr tās kleitas  ir gribējies novilkt ātrāk kā zābakus :)))) nu nesajutos  nekad es viņās labi. Manuprāt ne  savā domāšanā, nedz arī vizuāli. Ir, ir man tie kilogrami... un ne mazums... bet ja nu kādai vajag, varu mierīgu sirdi  kādus pāris desmitus atdot pavisam :))))))

Tā nu es dzīvoju savu dzīvi nost ar domu un saprašanu- kleitas nav priekš manis.  Tad pēkšņi vasaras sākumā es mazliet paeksperimentēju (savādāk to nevaru nosaukt) ar savu domāšanu un apziņu,  un tā kādā transa stāvoklī es nopirku sev svārkus. Jā.. pamodos izejot no veikala, bet ko ta vairs....  devos pa ielu uz priekšu ar domu, šausmas, ko ES!! izdarīju :(  Pēc tam attapos, nu cik tad pati sevi varu te rāt nieka 6 eiro dēļ. Nopūtos, dzīvoju tālāk un pat pāris reizes vasaras laikā es uzvilku TOS svārkus. Un dīvainā kārtā es viņos pat sajutos ļoti labi.

...ceturtā kleita... 

Tad kādā rudens dienā es uztaisīju mazu revīziju savā grāmatu plauktā un atklāju, ka L. Heijas grāmatas man vairums ir pa divām. Zinu, ka meitām nevajag, es kursā piedāvāju  savām kolēģītēm.  Jā, viena ņemšot visas. Tā nu es biju atbrīvojusies no pāris grāmatām un man bija neplānota maza naudiņa. Gāju pa ielu un atkal kā transā iegāju veikalā un nopirku kleitu, bet tā kā mazliet jau apzināti jo  man tā gribējās.   Protams, protams... kur nu bez sirdsapziņas pārmetumiem utt... kādu nedēļu iekšā vārījos .. manī duēļojās :))) manas domas... viena es domāja, ka man vajag kleitu, viss ir labi, bet tā otra es visu laiku kašķējās, ka izdota nauda, jo klāt jau ar bij jāpieliek naudiņa un tie vairs nebija tikai 6 eiro. Pagāja nedēļa, un es izdomāja, ka tā kleita ir jāuzvelk, uzvilku un viss...  No tās dienas ir pagājuši aptuveni 3 mēneši, nevienu!!! dienu es vairs neesmu uzvilkusi savas tik ierastās vecās džinsenes un atzīšos, ka es pat nezinu kur viņas ir. Un pa šiem trīs mēnešiem  es esmu nopirkusi vēl 3 kleitas. Es zinu, zinu ko domājat... un kā tad ar tām zeķubiksēm... tām tak nav normālu lielo izmēru (jo es taču liela) ir ziema, ir auksti. Pirms tam ja nu bija tā vajadzība uzvilkt kleitu, tad es vilku zeķes. Zeķubikses, nu nē.. Kādā reizē mana māsa man atdeva pilnīgi jaunas ļoti dārgas zeķubikses ar tekstu, nopirku nepareizo izmēru, varbūt tev derēs, ārā mest žēl.... Paņēmu aiz pieklājības, jo teica takš ka dārgas :)))))) nu tagad bij tā reize kad  stāvēju un domāju, atvilknē, ir, varbūt jāuzvelk.. un ziniet.. ei-t u-nost!!! tiiik foršas.. tik laba sajūta... mmmm... Protams,  visus šos trīs mēnešus es nestaigāju ar vienām un tām pašām zeķubiksēm :)) ne, ne... tik traki nav...  FB pēkšņi man iekrita acīs kāds posts, kur viena sieviete stāsta, ka Drogās ir ļoti labas zeķubikses lielajiem izmēriem utt.. nu tad tā manas mīļās družkas :))) es to 25 eiro dāvanu karti Drogās notriecu zeķubiksēs :))))) ( draudzenes uz dzimšanas dienu uzdāvināja Drogu dāvanu karti ar nosacījumu- nopērc beidzot kaut ko sev un ļoti labu) .. tad nu es tā arī izdarīju :)))) Ja un kad es pastāstīšu, es nezinu vai viņas domās tāpat kā es :)))))

Par foto- - ceturtā kleita. :)))  Jā, mans telefons izdomāja un apklusa, viss... un tā kā dzīve bez telefona nav nekāda jautrā, tad nu  vīrs ar meitucēm zem eglītes man nolika jaunu telefonu. Mērot kleitu es pēkšņi atcerējos, ko parasti iepērkoties dara Elīna un Luīze  :)))) sūta kaudzēm bildes no uzlaikošanas kabīnēm :)) tad nu es ar :)) Tikai man bija ļoti maz laika tai dienā lai skaisti iepozētu, tāpēc tikai izmēģināju pa ātro, jo man bij jāskrien uz lekciju, kā nekā students tak skaitos :)))) (un bilde no telefona nebij vēl izdzēsta, noder šodienas ierakstam)

Ko domā manējie par manām kleitām un mani?- es nezinu :)))))  Es dzīvojos kā vienmēr, mājas kurināšanu neviens nav atcēlis, eju un daru.. bet nez... tā kleita kaut kā netraucē vairs :)))   Ak  jā,  Luīze sākumā noteica gan, nez uz cik stundām tad šoreiz :))))))

Tāds nu man šoreiz ir stāsts par mani un kā es nonācu tik tālu, ka  3 mēnešu laikā man ir 4 jaunas kleitas :)) Nu labi.. es  jau zinu, ka ir kas pērk kaudzēm un dienā varbūt pa desmit kleitām, bet ne jau par to ir tas stāsts...... Es tikai gribēju pateikt, ka reizēm notiek visādi brīnumi arī tur galvā :))))

Staigāt kleitā, tas ir forši, arī saritinoties dīvāna stūrītī kleita netraucē ;) Un kādas ir Jūsu attiecības ar kleitām??

Sandra S. 

Kā novecot lēnāk un skaisti?.... jeb gandrīz redaktores sleja...

P.s Mani vienmēr piesaista bildes ar foršām gados vecākām dāmītēm.  Esot Vācijā, pirms vairāk kā 20 gadiem, es tādas super dāmītes ar platmalēm, lakotiem, nagiem, safrizētas un jautras apbrīnoju dzīvē.... un tad nodomāju, viņas ir tiiik skaistas.  Nu labi, kāds man teiks, nu jā... Vācija, bet kas gan var liegt mums novecot skaisti? Nu pa savam un pēc savām iespējām. Atzīšos, Gintas tulkojuma virsrakstā  ir tikai lēnāk... to skaisti es no savas puses pieliku klāt :)))  . Neatceros kādā žurnālā un ar ko bij intervija, bet kundzītes bildes bija vienkārši apbrīnojamas, es tajās bildēs izpētīju katru milimetru :)) interviju pārlasīju 3x... un joprojām man acīs stāv tas! skaistums. Drīzumā plānoju atkritumu konteinerā lidināt žurnālu kalnus, tad nu šis žurnāla numurs noteikti tur nenokļūs. Nu re,plānoju tā īsi piebilst, bet sanāca gandrīz redaktores sleja. :)))) Vienkārši izlasot šo Gintas tulkojumu nevarēju palikt vienaldzīga.. jo laikam man šitam sarakstam būs jāķeras pie ragiem :)))))) Jā..man jau ir diezgan sirmi mati, kuri visu vasaru nav tikuši pie krāsas atveseļošanās nolūkos :)))) Ar to gribu teikt, ka man patīk sirmi mati kā izskatās tām dāmītēm, bet nu man - ne tagad :))) Sakarā ar zāļu lietošanu es jau guļu ilgāk, blakne tāda :)))  Būtu man jāpiedomā pie tā trešā punkta un tā pa nopietno, bez traļi- vaļi :))) vispār- saraksts man noderēs, un Jums???

foto no ineta plašumiem- pie tulkojuma

1. Nopērc velosipēdu.
2. Iemīlies. Nekas tā nedisciplinē ķermeni, kā vēlme patikt.
3. Tievē. Gadiem ejot, cilvēkam ir neizbēgama izvēle – seja vai ķermenis. Ķermeni uzturēt labā formā ir   iespējams – seju – daudz grūtāk (ja neskaita plastisko ķirurģiju un kosmetoloģiju).
4. Neēd pēc septiņiem.
5. Neskaud un nemelo.
6. Guli ne mazāk kā 8 stundas (izņemot gadījumus, kas norādīti 13. punktā).
7. Tērē naudu viegli un jautri. Veidot uzkrājumus ir tāda pat vecuma pazīme kā spalvas ausīs.
8. Atpūties. Minimums divas reizes gadā.
9. Esi ziņkārīgs. Cilvēks, kurš interesējas tikai par sevi, ar laiku varēs pastāstīt tikai par savām slimībām.
10. Iemācies priecāties par niekiem, kaut vai par labu laiku, ziedošiem ceriņiem vai nakts lakstīgalu.
11. Nejauc greznību un komfortu ar laimi.
12. Nekad nesaki: “Es baidos”
13. Ja ir iespēja izbraukt skaistā nakts braucienā, brauc. Labāk nogulēt darbu, nekā dzīvi.
14. Esi dāsns.
15. Netici sazvērestības teorijām. Tās vienmēr ir bijušas kļūdainas.
16. Esi vienmēr gatavs kam jaunam. Nav ilgi jādomā un jāpārdomā. Dari. “Galvenais iesaistīties cīņā un tad jau redzēsim”, – teica Napoleons. Jā, labu galu viņš neņēma, toties dzīvoja spilgti!
17. Esi kā putns, dzīvo šodien – ne rītdienai vai ar vakardienu.
18. Nečammājies!
19. Necenties par katru cenu izskatīties jaunāks, kā esi – tas izskatīsies smieklīgi. Taču izskatīties vajag labi un noteikti, sevi vajag kopt.
20. Nežēlojies par dzīvi. Vispār nežēlojies.

Tulkoja: Ginta FS

Lai jauka diena!

Mana redaktores sleja-3.

2014.g. augusts mirklis

Kā katru nedēļu arī šonedēļ ir trešdiena. Un šī ziņa noteikti netaptu, ja vien man e-pastā kāds nepabikstītu,  ar jautājumu- kur tavas redaktores slejas. Apsolīju, ka šonedēļ būs un nu top gan.

Kādā brīdī domāju, nu man nekā nav ko tādu teikt... un tā arī ir.... tad kādā brīdī domāju,man tiiiik daudz ir ko teikt, ka nezinu ar ko sākt ;)))) Tad nu patinot domu kamolu paliku pie tēmas par mirkļiem. Jā..pie tik totāli banālas tēmas kā mūsu dzīves mirkļi.

  Kāda meitene jūtūbē katra mēneša beigās stāsta par saviem iepriekšējā mēneša iespaidiem. Visu mēnesi pa datumiem viņa iekrāj- pieraksta savus ikdienas iespaidus, sajūtas un tad mēneša beigās sēžas kameras priekšā un aptuveni stundu par tiem stāsta. Un es sēžu un skatos, nu labi, klausos... par ko tur stāsta?- da par neko... par ikdienu.. par matu pieaudzēšanu, par to ka nopirkusi izšūšanai jaunu lampu, par to ka pirmo reizi mūža vārījusi zupu, par to ka kā gājusi makšķerēt ceļoties 4-5 no rīta, par to ka dzimšanas dienā lijis lietus un ka pa lietu bij jācep šašliki.. pa to ka pie durvīm zvanījis svešinieks un viņa nobijusies, par to kā kasījusies un bijusi ar sarkanām pumpām, izrādījās, ka no kaķa salasījusi blusas....  ka viņai uzdāvināta šalle, kā mācījusies šūt ar šujmašīnu...utt.......  No sākuma es šīs, it kā, tukšās runas vispār neklausījos,jo ir taču vērtīgāk klausīties kas jauns izšūšanas jomā,  par pakupkiem, par procesikiem utt.... Un tad kādā reizē viņa stāstīja,ka viņa pasūta savu plānotāju un tur palūgusi lai viņai pievieno 12 lapas ar tēmu- Mēneša iespaidi... Hmmm.. un tad es sāku paklausīties... vēlāk jau gaidīju šos ikmēneša video... Patiesībā viņa krāj mirkļus... jeb raksta savu vēsturi. Jā, publiski, jā daudziem nepieņemami, bet tā ir viņas izvēle un katrs mēs to varam ievērtēt pēc sava vērtību mēra. Un man patīk, es pat varu tā viegli ieskaust par to ka kāds tā forši , bet pa savam to dara. Es zinu, ka ik vakaru viņa sēžas un pieraksta savu dienu trīs dienasgrāmatās. Nu forši...

Es neko nepierakstu, bet vajadzētu.... es tikai varu tīt savas atmiņās satītos iespaidus un mirkļus...

Viena lieta, kas palīdz šos mirkļus atcerēties ir fotogrāfijas. Es nezinu kā tas ir ar jums, bet man datorā tās krājas, krājas un ja vajag kaut ko atrast, nevaru... jo to ir ļoti daudz... un tad es meklētājā ierakstīju- augusts. Pamanīju kādu divus gadus senu foto sesiju- skaļi teikts...... bet atceros, ka nu neviena bilde man nepatika, visās mans sarauktais deguns... vai arī mans dekoltē ne tāds.. tad tas ne šitāds... bildes gan neizdzēsu.. tagad skatos un smaidu.. atceros to dienu, tās sajūtas.. tos mirkļus.. Jā.. mana bilde no tās dienas... zinu, zinu, ka totāli nepareizi iekadrēta, bet lai..... jo man tā gribas.. nebūt perfektai...

Es atceros septembra dienu pirms daudziem gadiem Lubānas baznīcā kad no manis gaidīja Jā vārdu... ziniet ko es darīju?- klusēju...man gribējās paildzināt mirkli.... un kad dzirdēju sākušos knosīšanos baznīcas beņķos atbildēju savu Jā vārdu. Es neatceros visu kas tur notika.. bet to pauzi atceros gan.

Protams, kā katra mamma arī es atceros to mirkļus, kad uz punča uzliek tavu tikko piedzimušo bērnu.

Es atceros to mirkli, kad tev slimnīcā pirms bērna operācijas padod parakstīt papīru pasakot- formalitāte, bet man asaras birst, ka neredzu kur parakstīties....

Un tas mirklis, kad tu sēdi skolas zālē bērna izlaidumā, klausies kad tiešām tavu bērnu slavē  un domā- viss ir labi... jums lielai daļai nebija taisnība...(Luīzes izlaidumā,pēc tā ka bija ārsti kas teica atsakies no šī bērna, jo ar galvu viss te nebūs kārtībā)....

Es atceros mirkli kā es pagājušajā rudenī stāvēju, savos laukos, pagalma vidū un māju dzērvju kāsim.... saucot, ka es viņus mīlu un gaidīšu atkal....

Tie ir tikai daži mani dzīves mirkļi kuriem ir mūžības garša.... Un nu mēģināšu atcerēties savus augusta mirkļus.... ( protams ne visus, bet dažus)

Brīdis brīvdabas koncertā dziedot grupai Raxtu Raxti.... kad tev skudriņas skrien no tā kas notiek tevī un apkārt... visi dzied un tu arī, kaut gāž lietus....

Manī ir mirklis, kad kādā vakarā es ar fotoaparātu bridu pa rasoto pļavu cerībā iemūžināt mirkli kad miglas vāli veļas..... atzīšos, nekas prātīgs nesanāca, bet es to atceros, un atceros spilgtāk tāpēc, ka biju tu iekšā un bridu... ja būtu noraudzījusies pļavas malā stāvot, nebūtu tas....

Kādu dienu steidzāmies uz Madonu, un ienākot istabā aizvērt balkona durvis pamanu ka ielidojis putniņš...patiesībā ļoti steidzāmies, bet tomēr to mirkli izdzīvojām....

Es atceros mirkli kad mēs ar Luīzi izgājām skatīties kā krīt zvaigznes... jā.. varējām to darīt uz balkona, bet nē... gājām pāri ceļam un iebridām pļavā.... stāvējām un ķērām tās krītošās zvaigznes....

Cik patīkams ir mirklis karstā vasaras dienā, kad tu iekodies saldējumā un sajūti kā tas lēnām kūst tev mutē...

Protams ka neatņemama ik vakara nodarbe ir ik pa mirklim uzmest acis uz debess malu kur saule riet...Jā..šovasar tā retāk, bet tie vakari kas bija, ir katrs ar savu garšu un krāsu....

Mirklis, kad telpā iesniedzot dokumentus mācībām, meitene pievēršas meitai un jautā- kas no dokumentiem ir līdzi, bet tu pasmaidi un saki, nē.. mācīšos es- mamma.....

Mirklis,kad tu no ugunskura nocel katlu ar vārītām cūku pupām un domā.. nu labi tā.. pa vienkāršo.....

Mirklis, kad tu iekrāmē malkas grēdā pēdējo pagali un priecājies par skaistajām malkas grēdām un tas nekas ka pēc tam divas dienas kājas tā sāp ka pastaigāt nevar, jo tu to izdarīji viens.. citi neprata tik smuki to malku krāmēt....

Arī tas ir mirklis, kad tev ārsta kabinetā pasaka  slimības diagnozi, stulbs, bet ir mans mirklis....

Viņu man augusta ir bijis ļooooti daudz.. pat ne 31.. bet 3 un 4 reizes vairāk....
un ziniet ko es darīšu rīt?? Iešu pēc mirkļa uz skolu... mana lielajai Luīzei būs 12 .klases 1. septembris...

Luīze pieraksta notikumus uz mazām lapiņām un krāj burkā. Es pagaidām vēl tikai savā atmiņu kamolā.

Ko jūs darāt ar savām atmiņām,mirkļiem sajūtām, notikumiem??
 Kā jūs tos krājat??? 

p.s iešu uz pastkasti pēc Ievas.. jāizlasa redaktores sleja....

Mana redaktores sleja-2.

Trešdiena.... atkal... bet šoreiz mana :))

...man šodien ir tiiik daudz sakāmā.. piedodiet, ja jums apniks lasīt :)))

Sestdien satiku savējos klasesbiedrus un tā kā parasti visi plus mīnuss atceras,ka man šai laikā dzimšanas diena, sākas sarunas par un ap šo tēmu. Viens visu laiku saka- iedomājies,mums jau zem piecdesmit... un es nebeidzu katru reizi atbildēt- nē, mums virs četrdesmit....  Es gribu vēl kādu dabūt savā pusē un iesaistu sarunā  vēl vienu klasesbiedru... saku- hei, mūsu Gunāriņš ir pesimists.. viņš skandina zem piecdesmit... uz ko saņemu atbildi- nu ja, tu jau mums esi optimiste, un nemaz nepamani, ka viņš ir reālists. :)))) Hmmm.. domā nu, kuram tad taisnība:))))

Nesen izlasīju Elizabetes Gilbertas grāmatu "Ēd lūdzies mīli" un tad nu man vēl joprojām galvā ir daudz domu un citātu no tās.

"Esmu arī pamanījusi, ka viņa vecuma novērtējums no dienas dienā mainās- atkarībā no tā, kā viņš jūtās. Kad Ketuts ir saguris, viņš smagi pūš un saka:- Šodien gan man būs kād astoņdesmit piec, -bet, juzdamies mundrāks, paziņo:- Man domāt, ka šodien man būs kād sešdesmit.- Varbūt šis ir tik pat labs vecuma novērtēšanas veids,kā jebkurš cits.-cik vecs tu jūties? Kam tad vēl ir nozīme, patiešām? Un tomēr, es nemitīgi cenšos to izdibināt. Kādu dienu es skaidri un gaiši viņam pajautāju:- Ketut, kad tev ir dzimšanas diena? 
-Ceturtdien.
-Šo ceturtdien??
- Nē,ne šo ceturtdien. Ceturtdien."
(300 lpp) 

Tad nu man ir trešdien.. šoreiz- šo trešdien ... :))

Nu tā tas ir, ka tā dzīve, gadi un viss traucas uz priekšu, dzīve iet un paiet....jeb aiziet. Un bieži vien laikā ap dzimšanas dienu, tāpat kā ap gadu miju, piezogas domas,nu kāda tad ir tā mana dzīve. Nu nesakiet, ka jūs nekad tā nedomājat? Mēs mēdzam to savu dzīvi, gadus: svērt, mērīt, analizēt un visādos citos veidos pārcilāt. Mēs vērtējam ar ko un kā ir piepildīta un aizpildīta mūsu dzīve. Bieži vien ir tā, ka mēs vērtējam jeb atceramies tos lielos notikumus, bet patiesība ir tāda, ka tieši tas ko mēs darījām, vakar, aizvakar ir mūsu dzīve... tā ir mūsu ikdiena. Tāda, kāda ir tava šodiena, tāda ir tava dzīve.

Pirms pāris gadiem es izdomāju, ka man būs vasaras svētdienu foto seriāls. Es katru svētdienu fočēju ko es daru, kas ir man apkārt,lai arī kas tas nebūtu. Kāpēc svētdienu??- tāpēc, ka gribējās tieši lai pamanāma būtu jebkura cita diena, tikai ne sestdiena, jo sestdienas vienmēr ir pasākumu piepildītas. Man gribējās, lai kāds pamana, ka jānovērtē katra diena. Ka jebkura diena ir diena no mūsu dzīves.  Liku bildes arī te blgā, bet pārtraucu, jo te nelikās, ka to pamana, un nelikās, ka kādam tas interesētu. Bet tas nenozīmē, ka es pārtraucu savu, tā teikt, projektu. Nebūt ne.. Es to turpināju iekš draugiem lv. Un ziniet, gan tad es to novērtēju, gan tagad. Tas bija super!!!! Es ik pa laikam paskatu tās bildes, palasu domas un man patīk. Vieni rakstīja- o, es zinu vismaz ko tu dari,  bet tas nozīmēja, ka nesaprata mana "pasākuma" būtību. Otri rakstīja, ka patīk mani dienas meklējumi. Bet kopumā beigās daudzi gaidīja turpinājumu, bet nebija.  varbūt kādreiz būs.. nezinu.. varbūt... (to kā es piepildīju savas vasaras svētdienas joprojām jebkurš (draugos.lv esošais)  var apskatīt draugos)

Sestdiena.... Neko negribas, kā tikai bakstināt savus krustiņus xxxx.  Zinu ka manā Atašienē ir Annas dienas pasākumi, bet neko negribas. Pasākums, kas bija kā tradīcija,  šogad ir mazliet savādāks, jo parasti bij 2 dienu garumā ar kapusvētkiem utt. Šogad tā nav un tad nu liekas, ka lai nav vispār.  Uz kapusvētkiem nākamsvētdien aizbraukšu, bet šodien ne. Šuju savus krustiņus, meklēju atrunas, dzenāju domas un skatos jūtūbē video. Bet sirdī ai kā iezogas doma, nu kā es tā.. tagad pati sabojāšu savu tradīciju apmeklēt pasākumu, bet nē.. turpinu sēdēt un šūt...
Skatos video, tā saukto tagu un jautājums ir- Vai tu vēlies savā jūtūbes kanālā parādīt vairāk savu dzīvi vai pastāstīt par sevi, savu ikdienu.  Meitene sāk atbildēt- manā dzīvē nav nekā interesanta, mana dzīve ir parasta, es pat daudzus gadus dzīvoju tajā pašā vietā. Es nedzīvoju pilī, bet nu vienu istabas stūri es varu parādīt. Lieki piebilst, ka es video apturēju jau pēc pirmajiem viņas vārdiem... noliku visu malā un domāju- nu še tev atbilde dienai... ieslēdzu atpakaļ video, noklausījos atbildi līdz galam un slēdzu datoru ārā. Laidu savā dzīvē iekšā....

Atašienes Anna...
(Krustpils novada Annas un Jēkaba diena Atašienē) foto-Juris Trimalnieks

Un ziniet, mana diena bija tik piepildīta, ka reti kuram gads tāds sanāk :)))  i mammucim pārtiku sapirku, i kapiņus apkopu, i izrādi "Trīsarpus atraitnes" noskatījos, tagad zinu kas tie tādi Kroma kolna brolistes bruņinieki, klausījos folkloras kopu koncertu, skatījos visādas aktivitātes, mazu izstādi aplūkoju, kur bija pat viens izšūts darbiņš. Un atzīšos, ka visus tās dienas pasākumā piedāvātos labumus pat neizbaudīju.  Mājās vēl ogas visādas salasīju, i ar āpsi iepazinos, izrādās tāds dzīvo mūsu upītes krastā.. i mazliet pelašķu tēju ielasīju.... Pašā vakarā vēl uz lauku zaļumballi aizdevos.. (spēlēja Igauņu ģimene, bij labi)  teikšu, ka lai arī biju viena, malā nesēdēju, dancinātāju netrūka. Mājās pārrados jau rīta pusē.. ko tur teikt, citreiz jau ap to laiku augšā cēlos, tagad tik gultā līdu. :)))

Mirkļi no pasākuma dienas.Paldies par foto Inai G.

 Un ziniet... tā visa pildījuma varēja arī nebūt, jo neviens pie manām durvīm nepieklauvēja un neteica- braucam.. būs forši.... Izrādās ir tāds nieks, kā pašai jāgrib ... jāgrib piepildīt savu dzīvi ar krāsām, smaržām, garšām,  prieku, mīlestību un sevi pašu....

Krāsosim katru savu dienu, ko kopumā, mēs par dzīvi saucam!

Mana redaktores sleja.

Trešdiena...

Trešdienas ir dienas, kad manā pastkastītē iekrīt žurnāls Ieva. Un tad es sēžu, kājas pret balkona malu saslējusi un lasu Ievu. Nu ne katreiz tā var, jo kaimiņiem mēdz būt skaļās dienas, kad es labāk ārā pat nerādos, bet šodien var :))) Pirmo vienmēr es izlasu redaktores sleju... vienmēr, un Jūs? Un tad es domāju, nu kā tā var atrast tik interesantu nedēļas tēmu un tik sulīgi un forši izteikties. Dažreiz liekas, nu kāpēc man nav tādu domu vai viedokļa, nu tāda liela... kā kaudze. Un man arī gribētos tā skaisti rakstīt tādu Redaktores sleju.  Un ziniet?!- šodien ir :)))))) Par ko?-da par visu ko un reizē it neko :))) Un tāpēc es laikam šad un tad sev un Jums uzrakstīšu pa kādai "slejai" ko sakāt??

Jau kādu laiku es lietoju  facebook.com. Atzīšos, ka laikam visvairāk no visām vietnēm, jo man ir parasts telefons un man ar bērniem lielākā daļas saziņas notiek tieši tur.  Nu arī jaunākais bērns mājās ir tik reti, ka arī ar Luīzi daudz sazinos tieši tur. Jā, es mēzu "laikot" bildes, dalīties ar citātiem utt.  Pēdējās dienās es pamanu tādu tieksmi visiem visus audzināt un spīdēt :)) (ui,skaļi teikts, visiem, nu labi- vairumam). Man gan nav daudz draugu Fb, bet nu tomēr.. Kādam gribas audzināt pasauli, tikai tāpēc, ka nostučīja par viņa bērnu, ka viņš pīpē. Ok, jā, tēma tiešām skumja, aktuāla, bet kā mēs to darām??.. vai darām to kā pieaudzis cilvēks, vai kā aizvainots vecāks? Bilde ar lauku puķēm.. tā, pa parasto... nu tāda no mazajiem priekiem...  bet kādam vajag pamanīties tagad ņemt un iztirzāt, vai tu vispār zini kas tās par puķēm?.. kad tiek pa vienkāršo nosauktas, tiek labots uz precīziem bez maz vai latīniskiem nosaukumiem...  skatu tālāk....bilde-vakara idille vīns un grāmata, ielaikoju un tad pamanu, ka kādam atkal jāpaspīd kā pilnmēnesim... es sēžu un smaidu.. tāds laiks laikam- pilnmēness...

Un tad es atcerējos kādu gadījumu iz sava dzīves no tēmas- Reiz veikalā pie kases. Es bieži iepērkos no rītiem, jo daudz jāpērk, vedu pārtiku mammai uz laukiem. Un man patīk visu lēnam apskatīt izdomāt nesteidzoties, tā teikt lēnības iemiesojums. Tā kāda reizē lēnā garā salikusi ratos visu kas pērkams dodos pie kases. Ir rīts, cilvēku maz,  nostājos un krāmēju savu pērkamo uz lentas... priekšā divas sievietes iepērkas kopā, bet mani tas neuztrauc... vēroju  kaut kur kaut ko, domāju savas domas un nemaz nepamanu, ka tur kaut kāda aizķeršanās... es ieklausos dziesmā, kas skan pa visu veici un mani nemaz neuztrauc tas, ka  jāgaida kaut kas. Izrādās, ka sieviete bij aizmirsusi naudas maku mašīnā...nu ok, aizgāja,paņēma... atnāca.. samaksās un viss ok.. bet nē!!- viņa sāk uz manis kliegt :))))) ejiet pie citas kases, kas jūs neredzat ka es pēc maka gāju??? Es sāku gandrīz skaļi smieties... bet klusēju. Kā man niezēja pateikt, ka mēs redz nemākam savu dzīvi  sakārtot, (sa-dzīvi, aizmirstais maks), bet otru mācīt pie kuras kases iet un ko darīt, oi, to gan mēs mākam. Lieki piebilst, ka tā kliegšana laikam bija atvainošanās vietā, jo man jau būtu pieticis, pateiktu vienu vārdu piedodiet.. da man vispār varēja arī neatvainoties, nu kam negadās.... bet nē.. saņēmu mazo audzināšanu... Tagad bieži pamanu šo sievieti.. pavēroju, jo Madona ir ļooti maza pilsētiņa :)))  Sieviete bieži skaļa, skaļi visu komentē savā tonī, ja runā pa telefonu, tad tā lai visi dzird :)))) un mūždien neapmierināta. Bet!-viņa vienmēr zinās kas jādara citiem, pat svešiem cilvēkiem.

Tik daudz cilvēku, kas zina kā jādzīvo... un tik maz cilvēku, kas dzīvo laimīgi.

Tad nu man gribas teikt, dzīvosim savu dzīvi. Savu!!!, pat ne savu bērnu, jo ai kā mums gribas lai viņi dzīvotu un darītu visu pēc mūsu vērtību mērauklas. (Aizvakar tusēju ar draudzenēm, un šad un tad paķeru līdzi taro kārtis, izlieku šo un to.. Šoreiz abas divas kā sarunājušas- par bērniem... Teicu nē mīļās..tik par sevi :)))))  )


P.s I.Ziedonis ir teicis: Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.  

Mūsmājās pat žagatām ir sava taisnība, versija jeb viedoklis kam kā ir jābūt vai jāstāv uz galda. Esmu piekususi cīnīties ar viņām.

Atcerieties, 

lai cik arī gadu jums nebūtu - tas ir pats labākais vecums,

 lai mīlētu, 

sapņotu un 

priecātos par dzīvi!