13.

 ........

12

 ....

11.

 .............

10.

 ..................

9.

 .

8.Ja tiekat pārprasts

  Trešdienu grāmata....

...man nevienam nav jātaisnojas, bet ja vēlos, varu paskaidrot... bet taisnoties?!- man vairs nav tas vecums lai es to darītu....

Tā taču ir, kad manām dzīves vietu, jeb kolektīvu , manā gadījumā manas krustiņdraudenes nu jau ar ir pamazām attālinājušās, jeb es no viņām... jo esmu sapratusi, ka dvēsele jau nav nekādas ārdurvis, nevajag katram to vērt vaļā....  

...bieži mainās arī draugi, paziņas utt. ...viņi mainās un var tos iepazīt grūtā brīdī... it īpaši ja ir veselības problēmas, vai arī ja dzīvē neiet, tad negribas ne pašam runāties, nedz arī citiem ar tevi runāt... mani personīgi nenormāli tracina ja pajautā: kā iet, un uzreiz pats jautātājs atbild: būs jau labi... tad man liekas tas tāds rupji runājot kontrolšāviens? 

Saziņa ir interesanta lieta... es zinu, ko vēlos pateikt, bet es nekad nezinu, ko tu sadzirdēsi...

7. Atsaucīgi uzņemiet pārmaiņas

Trešdienu grāmata....

Šonedēļ liekas, ka tēma ir tīiik vienkārša...  tā teikt, nu baudīt jeb tvert no dzīves ko tā sniedz... bet patiesībā nē... cik bieži gribas teikt nē... to es nedarīšu un tā es nedarīšu un to es negribu un tā es negribu.... BET!!- atcerieties, ka pārmaiņas var būt arī skaistas..... tā šodien piemēram bijām pie vējainās jūras... varējām atrast 101 iemeslu neizkustēt no mājas, bet nu tad atrodas viens iemesls, aiz tā otrs, un tad nu trešais ar... 

6. Jaunas dienas skaistums

   Trešdienu grāmata....

Visbiežāk publiskajā vidē jau priecājas par saulrietiem... bet vai jūs zināt, cik dievīgi ir saullēkti? Kad diena sākas un tikai tu pats tai vari dot noskaņu... nu labi, ne katru rītu mums ir iespēja tos dievišķos saullēktus skatīt, ir arī lietainās jeb apmākušās dienas, bet cik bieži tad ir tā vēlme piecelties vel pirms saules? Un man pašai ļooti patīk saullēktā braukt ar mašīnu... ceļi tukšāki un pats možāks... Lai arī Jums jauks ceļš jaunai dienai...

5. Ļaujiet pārsteigt pašam sevi.

  Trešdienu grāmata....

Nu kā tur ir ar jums??... kad jūs jūtaties pārsteigts... man likās ka es pati nu nekādi nespēšu šito izdomāt, tāpēc uzjautāju savai Luīzei....un?!- man par pārsteigumu viņa man pateica priekšā, ka es varu teikt skaļu -jā! Tā tiešām ir... Ja  kaut ko, nu ļooti negribas darīt, bet tu izdari, tad tas ir TĀDS pārsteigums pašam sev... liekas, ka es taču sev nemaz neticēju, bet re kā! Valdis Atāls ir teicis, ka visbiežāk mēs esam laimīgi to nezinot.

4. Nāves atzīšana

 Trešdienu grāmata....

Svecīšu vakars Atašienes kapos. 

Jā... tēma tāda, par ko parasti it kā nerunā, jeb tēma, kuru nav patīkami apspriest. Arī es pati, pirms pāris nedēļām, sarunā ar tuvu cilvēku gados, iesaucos, trakums, par ko mēs šobrīd runājam?! pēc tam pārdomājot nodomāju, bet labi taču tā zināt, ko cilvēks grib vai domā....Lai gan lasot, literatūrā agrākos laikos bieži kaut kur bēniņos bija zārks, un skapī glabājās tā saucamā mirstamā kārta (drēbes). Arī manai vecmammai tāda bija, un tas patiesībā atviegloja to grūto mirkli... Man pat patīk, ja es zinu, ko cilvēks vēlas aizejot.... Mans Robčiks kādā reizē staigājot pa kapiem noteica... es gribētu zem tā ozoliņa gulēt... un??... tā nu sagadījās, ka viņš tiešām guļ pie  jeb zem tā paša ozoliņa....

Bet ne par to ir šīsnedēļas tēma...  būtība ir nebaidīties dzīvot... Izbaudīt mums atvēlēto laiku.... bet mēs bieži visu atliekam... uz tad- kad.....  un šī nāves atzīšana ir banāli vienkārša... mēs visi nomirsim... tikai jautājums, kā mēs katrs šo dāvanu- dzīvību- izmantosim, liksim lietā... pateiksimies ik dienu par to kas mums ir, par to kas ik dienu mums tiek dots un novērtēsim to... 

...iesim un skriesim lēnāk... jo lēnāk iesim, jo piepildītāka un izdzīvotāka būs mūsu dzīve... Mihails Bulgakovs ir teicis, ka laika pietiek visam, ja dzīvo bez steigas...

Kaut kur lasīju, ka tad, kad pārstājam baidīties no nāves, mēs beidzot sākam dzīvot........

3. Samierināšanās ar pārmaiņām

 Trešdienu grāmata....

Foto- braucot pa Pļaviņu apvedceļu...

Nu ko lai saka... arī šī tēma manī ir ikdienas kņudēšanā... lai arī Vācijā ir nodzīvoti nu jau divi gadi, vienmēr skatos atpakaļ... un tur nekas nemainīsies... Jo mēs skaidri zinām, ka šeit mēs dzīvojam uz īsāku, vai garāku, bet uz laiku....

Varēju jau es palikt Latvijā un ģimene saskrietos pilnā "sastāvā" uz pāris nedēļām vasarā, varbūt ziemassvētkos.... un tad es atceros kovidlaiku.. kad es savā aizmāršībā Lieldienās sakrāsoju daudz olu,  apsēdos pie galda un sāku gaidīt... ha... un tad sapratu... neviens taču te man nebrauks... neviena nebūs... es esmu un būšu viena.... palika mazliet skumji... nu neko... mācījos ēst olas un dzīvoju tālāk...

Tad kādā reizē sarunā ar Ilzi, kuras Jānis gāja bojā uz kvatriķa, kas iebrauca pār ceļu pārstieptajā stieplē... sapratu... nē... es tik nedaudz redzu un dzirdu tās Ilzes sāpes....  un saprotu, ka mēs nekad, neviens nezinām cik garš būs mūsu katra dzīves ceļš... vismaz kaut nedaudz vairāk, bet kopā.... 

Tā nu es dzīvoju te, Herfordā, un ļooooti cenšos nedomāt, kā būtu ja būtu... cenšos samierināties ar pārmaiņām savā dzīvē, kas nu nemaz nav viegli.... jācenšas dzīvot ar skatu uz priekšu... un neskatīties atpakaļ....

2. Iejūtīgs skolotājs

   Trešdienu grāmata.....

Foto- manā  Marinzejā pie lauku virtuvītes... i zvans apsūnojis, i virtuvītei vairs nav senā goda....

Kad skolu durvis ir aizvērtas, un skolas zvans vairs neskan....   bieži  mēs dzirdam dzīves  mācību zvanu...... dažreiz tas mēdz dot ļooti skarbas mācības, un citreiz, kā saka, iesit  kā ar āmuru pa pieri... un ja mēs ieklausāmies, to ir daudz... 

Vakarā izlasījusi šo nedēļas tēmu no rīta sāku par to domāt... un piezvana draudzene... stāsta, ka vakardien  viņai uz bāņa izšāvusi riepa, uz trešās joslas.... un abas reizē nosakām,  kaut kādu mācību tas viss nes.. un protams arī viņa saprot, un uzskaita, ka tas liek ikdienas skriešanā aizdomāties un secināt; bieži par ātru braucot, nav atpūtas utt.... hmm... tā dīvaini gan sanāca... es par to sāku domāt, un zvans....

Dažreiz jau man liekas, ka es esmu kā "sabojāta" kā tik kaut kas atgadās, tā analizēju- kas, kāpēc utt... bet varbūt lieku reizi aizdomāties, paanalizēt, kā skriet un neko nesaklausīt ...

Parasti vairāk jau sāp un atmiņā nosēžas tās skarbās mācības un pieredzes.... Bet par tām šoreiz ne.... Vai tev ir bijusi kāda sāpīga dzīves mācība?