.. spēja priecāties....

Es zinu, ka samērā naivi un banāli ir lasīt šos te tekstus, atziņas utt... BET!! ja mēs kaut vienu, ņemtu un ielāgotu un izmantotu savā dzīvē ik dienas... pasaule nu dien kļūtu apziņā skaidrāka.... 

Mācīsimies priecāties par vienkāršām lietām.... 

Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.

Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.

Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāla spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.

Džūlija Kamerona "Mākslinieka ceļš"
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Krāsim mirkļus, nevis lietas....