Āaaaaaaaaaa....

Tā man gribējās kliegt kad atvēru šodien pasta paku...

Kā jau laukos, pasts strādā ar mazākiem darba laikiem un mazāk dienu, kā arī ir svētku laiks..... un vēl, ja pastniece uzaicinājumu uz pastu, iemet kad viņai ir ērtāk, tad uz pakas izņemšanu ir jāgaida ilgi. Atzīšos, ka tā īsti to lapu nepaskatīju, no kurienes paka, jo šobrīd gaidu kādas trīs no ebaja aizkavējušās paciņas...  Uz pastu aizbrauca vīrs...  pa logu redzu, ka tā paka nu galīgi neizskatas pēc kādas no gaidītajām ebaja paciņām.. pat paņemot rokā, nodomāju, hmm.. laikam pa šo laiku orģinālais iepakojums sabojājies un pasts šai laikā paciņu pārlicis skaistā svētku aploksnē :)) - jā... jā.. kāda es naiva :)))))  jā, pašai tagad ar nāk smiekli :))  bet tad pamanu ka uz aploksnes tik skaists rokraksts, ka sapratu, kas šī man ir par paciņu... un nu jau ar lieeelu ziņkāri taisīju aploksni vaļā...  jā.. kliegt nevarēju.. (jo pēc slimnīcas Robčiku ņēmusi savā aprūpē) Un!!!!??- es saņēmu  Dievišķi skaistu dāvanu... rotājumu- sirsniņu ar putniņu... aaaa.. tas ir perfekts... Cik maz vajag priekam un laimei... Nu jā.. mēs jau zinām, ka tādas lielas laimes jau nemaz nav.. ir tikai tās mazum, maziņās.. un tās es visas lasu un krāju... un šī  ir viena no daudzajām šai gada nogalē... 

 Un.......... ja tās bildes varētu redzēt tikai tad,

kad izlasa tekstu,

 tad tagad es skaļi sauktu-

 ta-dāaaam!!

Šī ir dāvaniņa ko es saņemu no Olgas Apdāvināšanas – Pay it forward! ietvaros.

Olga- Dāvaniņa ir perfekta.. tik smalki filigrāni nostrādāta, par izvēlēto motīvu nemaz nerunājot... tas ir trāpīts  precīzi, ka trāpīgak vairs nevar :))) Lieeeels, un mīļš paldies...

Tev tiešām izdevās šai man savādajā laikā mani gan pārsteigt, gan iepriecināt....

Jā, jā.. kā Tu kartiņā raksti- Prieks sirdī gavilē...

Paldies!

Lai arī Jums,

 prieka brīži nāk ar lielu pārsteigumu un negaidīti.. 

 priecājaties par tiem no sirds...

:)

Nestāsti citiem par savām problēmām- 20% tas neinteresē, pārējos iepriecina.

 Šodien izlasīju šo teikumu un aizdomājos. Jā..... nu tā tas arī ir... Pat nežēlīgi, bet fakts...Ar to es nebūt negribu teikt ka man šobrīd ir problēmas.. es domāju, ka man ir ļooti piepildīta dzīve... ar visu ko- prieki, rūpes, jaunas apņemšanās, atteikšanās no iespējām... nu raibi... bet es to visu izdzīvoju kā nu māku....

Svinam dzīvi lai kāda tā būtu,

dzīvojam!  

Jēkabpilī Izstāde- tirdziņš.

No 9.-12. decembrim esiet mīļi aicināti uz Jēkabpils Tautas nama Balto zāli.

 Tiek rīkota izstāde – tirdziņš „Dāvana, ko vēlos Ziemassvētkos”.

Gaidīts ikviens, kurš vēlas sajust svētku tuvošanos, iedvesmoties, kā arī iegādāties sev un saviem mīļajiem jauku dāvaniņu.

Dāvanu došanas un saņemšanas prieks mīt katrā no mums. No katras nopirktās dāvaniņas 5 santīmi tiks ziedoti Jēkabpils dzīvnieku patversmei.

Dalīsimies ar savas dvēseles siltumu ar citiem!

Iedegsim Adventes vainagā otro svecīti,

9.decembrī plkst. 13.00 Tautas nama Baltajā zālē, izstādes atklāšanā.

Arī mani uzaicināja piedalīties šajā izstādē ar saviem darbiem. BET!!- es jau nešuju neko pārdošanai.. tāpēc darbu it kā nav.  Sapratu, ka iecere ir jāatbalsta, tāpēc uzreiz Everitai atbildēju- es padomāšu.  Sapratu, ka vienīgais ko varu, ir tējas kastes.. Tad nu ņēmos darināt kastes.

Pārdošanai ir tapušas četras tējas kastes.  Pašai ļooti patīk Mēzrozīšu.. jā.. motīvi apzināti izvēlēti mazāki.. nelieli, jo nu lielu šūt ir laikietilpīgi... un tas jau būs par dārgu.. arī šīs nebūs nekāds lētais prieks. Bet es sevi, savu darbu cienu, tāpēc viss maksā tik cik maksā... 

Uz izstādi aizceļoja arī Tēvreize... 

 Šodien saprotu, ka bilde ir man īpaša un pat pietrūkst...(atkāpei- man šodien ļooti smaga diena.. es cenšos loģiski un sakarīgi domāt un rīkoties, cik vien ir manos spēkos... īsumā- no rīta ar ragaviņām izvilku uz ceļa savu mīļo Robčiku..... kaut kā pēkšņi naktī pārstāja klausīt rokas un kājas.. "ātrie" aizvizināja Robčiku uz slimnīcu...zeme nav sasalusi, ātrie nevar iebraukt.....  bet tā laukos ir.. "ātro" šoferītis lūdza- nu uzdāvini man tās ragaviņas, ai kā man viņas noderētu šoziem.. es pilnā nopietnībā atbildēju-ok.. bet mēs sasmaidījāmies un sapratāmies bez vārdiem...  eiropa nesapratīs... mājās vilku tukšas ragaviņas ar segu kaudzi... asaras kā pupas birst.. bet līdz mājas stūrim atnākot zinu, jāsaņemas.. mammucim neko nevaru izrādīt.. viņai taču te jāpaliek vienai :(  un kā par nelaimi televizora antena ir sačupojusies un neklausa ni pa kam :(((  nu mājās valda klusums....  ļoooti ceru, un lūdzu Dievu, ka mans Robčiks atgriezīsies mājas sveiks un vesels.

bet atpakaļ pie tēmas...... ja Tēvreize kādu uzrunās un būs vēlme, to arī varēs nopirkt.. sev uzšūšu vēl....  Tēvreize patiesībā ir ļooti spēcīgi vārdi... ai, nu ko es tur stāstu.. tas tak zināms..  man patīk uz to bildi skatīties un redzēt vēl aiz tās....

Šoreiz viss.... 

Mīliet savējos....

-ziema-

Manā blogā bij iestājies pagarāks klusuma periods. Bij reizes un ne viena vien, kad ienāku, gribu rakstīt, bet nekas nerakstas.. vienkārši teikt ir ko  bet cik ātri atveru jaunas ziņas logu, tikpat ātri aizvēru...  Mēdz teikt, ka ar varu mīļš nebūsi.. tā i man- nav vēlmes par visām varītēm noteikti kaut ko rakstīt... 

Bet tā kā pēdējā laikā mani ne viens vien paskubina, tad nu nokaunos, pasmaidu un esmu šeitan :))

Dzīve nebūt nav apstājusies.. laiks rit un notiek viskautkas :)))) Tā nu sanāca, ka pilnīgi neplānoti, pāris dienu laikā atkal atsāku strādāt .. kur?! nav, nav nekāds noslēpums :)) - jap.. atkal pie puķēm- puķu bodē...  Nu vairs krustiņiem tik daudz tā laika nav, bet nu brīvajā nedēļā šuju pat diezgan cītīgi. Ko un kam- par to nākamajā ziņā ;)

Ir atnākusi ziema.. pie mums Madonas pusē Dievišķi skaista  bet tai pat laikā ar jauno dabas parādību- snieglauzi :)))))  Katrs zariņš ir ar biezu ledus kārtu, un nu jau arī ar skaistu sniedziņu.. Madona šodien bij tik daiļa, ka saskumu, jo somā nebij fotoaparāta... bet citādi, tiešām, staigāju, smaidīju un baudīju.... vispār baudu to kas ir.. pat vakarā kad pēc darba jātīra no mašīnas loga ledus kārta, es smaidu..  kaut kā liekas, ka pati par sevi priecājos, ka es vienkārši esmu, ka es vienkārši iru :))) Es baudu dzīvi.. to kas notiek apkārt un mežonīgi ļooti mīlu sevi. Traki izklausas- mīlu sevi :))  bet jā.. beidzot... jo bieži saka, ka otram mēs varam dot tikai to, kas ir mums pašiem.. nu kā es varu otru mīlēt, ja nemīlu sevi.. Ha- teiksiet, nu visi  tak sevi mīlam...  bet tā pa īstam un ar izpratni manuprāt ne...man arī kādreiz likās, ka sevi mīlu.. izrādījās ka ne......ar egoismu te nav nikāda sakara... tā ir cita tēma...

Jā.. esmu laimīga, pat ļooti, kaut gan nekas jau tāds manā dzīvē nav mainījies..  loterijā laimējusi vēl neesmu.. uz dzīvi skatos ar tām pašām acīm.. tikai laikam no cita skatu punkta... biežāk gribas smaidīt... par visu.. ai.. nē, nē.. iemīlējusies arī neesmu.... ja nu vienīgi dzīvē kā tādā... :)))

Man ļooti patīk šī dziesma.. šai baltajā, klusajā laikā tā mani ļooti uzrunā...

Uz tikšanos... šeit un tepat :))

Purvā....

Vakardienu izbaudīju pēc pilnas programmas, jo biju dzērvenēs.

Tie, kas te dzīvo Teiču purva maliņā zina, ka tas ir īpašs pasākums, kad iešanai purvā lasīt ogas, tiek izsniegtas īpašas atļaujas uz vienu dienu. Kādreiz dzīvoju Atašienē, pēc tam Mētrienā, bet nu jau kādu laiku es it kā nedzīvoju purva maliņā, kaut arī dzērves kliedzam dzirdu tāpat. Bet vienalga  pa daļai savējā jūtos abos pagastos. Vienā dzīvo mammucis, otrā vīramāte.  

Bebri drīz vien to zīmi noliks gar zemi :)) savu namu savilkuši tieši tai blakus.

Šoreiz ogās devos ar mammuci, viņa izņēma 2 atļaujas. Klīda baumas, ka dodot tikai vienu atļauju uz ģimeni. Noteicu, ka lai neklausās, ko runā un prasa divas un basta :))) JO!!- kāda viena atļauja?!!!!?  Viņi man ir divi vecīši ap 80 gadiem, un kurš tad nu ies viens uz purvu??, vai arī es iešu viena??- lai apmaldītos, jo man reizēm piemetas topogrāfiskais stulbums.. atzīstos, bet nu reizēm!!!!, vai arī jālaiž purvā viens pats pusaudzis, mazbērns tāds ap gadiem 15??? Skaidrs kā diena, ka neviens no šiem variantiem neder.. Purvā jāiet vismaz divatā un viss.

Tādas nu izskatās šīs atļaujas iešanai purvā. Citus gadus bij printētas uz krāsaina papīra, košākas.. un ar Teiču purva emblēmu. Nu laikam rezervāta kantoris vairs nedarbojas (īsti precīzi nezinu)
Atļaujas vienā malā ir nogriežama zīmes daļa, ko atstāj mašīnā pie stikla, lai kontrole zina, kāpēc tas auto tur visu dienu stāv :)))) Un tātad zīmes kabatā un dodamies purvā.

Tā kā mammucim jau ir pie 80, tad ogot dodamies tur, kur nav tālu jābrien, bet var lasīt pašā ceļa maliņā. Vienīgi purvs tur parasti ir ļooti slapš, bet šogad jo īpaši.

Ogu ir maz, un ļooti retas. Tai vietā ogojam ne pirmo gadu. Citreiz ir tā, ka lasām lielā barā- cilvēku 20 vai pat vairāk, un visi pielasa ap 30 litriem.. Ceļš pilns ar mašīnām, bet šogad jau uzreiz sapratām, tikai viena mašina ... tātad ir ne pārāk... Tā arī ir.. pirmais bariņš no purva iziet jau pēc stundas un dodas vai nu uz citu vietu, vai mājup...
Es joprojām klaiņoju meklējot kādu pleķīti ar ogām... Staigāt pa slapjo purvu nemaz nav viegli... Visu laiku jāpiedomā, lai nepiesmeļu zābakus.

Beidzot uzeju smuku laukumiņu... Iedzeru kafiju no termosiņa, un čakli salasu odziņas... Prieks, jo pus spainīti pielasu. Zinot, ka šogad ogu neesot pārāk daudz nodomāju, 3 litri vajadzētu, 5 labi.. nu ja vairāk, tad būs brīnums. Urā!- mana norma 3 litri ir...

Mammucis ar staigā un saprot, ka nav jēgas.. atpūšamies uz nolūzušās priedes, iedzeram kafiju un pļāpājam par dzīvi... tā pa feino.... Atpūtušās esam, bet mamma saka, ka ies ārā.. vairs neesot spēka un gribēšanas.. jo pa purvu ļoooti grūti staigāt...  un nosaka, ka varbūt izejot vel uzies ogas..
Citus gadus tai pašā vietā varēja i sēdēt uz cinīša, i pat pagulēt.. šogad nekā, labi ka nolūzusi tāda  palielāka priede uz kā piesēst. Jo uz spaiņa sēdēt ar nekas nesanāk.. tas ātri vien iegrimst ūdenī.

Tā nu mammucis uz purva maliņu, es vēl pariņķoju un arī dodos ārā, cerībā uziet vel ārā ejamās ogas :))) Kas tās tādas??!!- nu tā taču parasti ir, kad ejot ārā no purva uzietas kāds smuks laukumiņš ar ogām... Bet nu saprotu ka nav lielas jēgas, jo tās ārā ejamās ogas arī ir pamaz...  Un mamma jau pie ceļa.

Nonākot līdz ceļam priecājos, ka sausas kājas, vēl tik pār grāvi jāpārkāpj, bet tad jāpaiet gabaliņš līdz laipai. Mammucis izdomāja, ka labāk slapjas zeķes, nekā zābaki, un tos novilkusi pārmet pār grāvi. Arī pati drīz vien ir pāri un jau uz ceļa.. bet izrādas ka nevar saprast kur zābaks palicis.. nu labi.. došos es ar tur palīgos meklēt un neiešu līdz laipai.. ha-ha-ha.. tai pat mirklī, es esmu ar abām kājām līdz ceļiem lielā bedrē. Te nu  bij manas sausās kājas :)))) smiedamās traušos ārā no bedres, labi ka spainīti neizbēru. Tiekot uz ceļa  mammas zābaki jau atradušies, es izleju ūdeni no zābakiem un laimīgas dodamies uz mašīnu...  Kāpēc laimīgas, ja jau ogu tik maz- tāpēc ka diena bij fantastiski jauka... Zinu, ka vairs mammucis uz purvu neies.. tas viņai nu jau par grūtu... bet piemiņai būs bildes no šīs dienas...
 Mūsu dienas ieguvumi bez labi pavadītā laika vēl ir ogas.. izrādās, ka es salasīju 10,5 litrus, mammucis 3,5...  Tas nav daudz, bet šoreiz pietiks.... Citus gadus ir daudz vairāk.. Man vienreiz tā muļķīgi pajautāja, ko var darīt ar 30 litriem dzērveņu... :)))  Nu es ilgi par šo jautājumu smējos... njāaaa..... ko var darīt ar dzērvenēm.....:)))) Protams ka ēst... visādos veidos.. .Bet par to varbūt citreiz... Piebildīšu, ja ir dzērvenes, sulas nepērkam.. Un kurš gan kādreiz laukos pirka veikalā sulas, bet tas jau ir cits stāsts.... par to kā bija..

Dzērvenes ir vitamīnu deva ziemai... kā smejas, kārtīgs vitamīnu kokteilītis.. 

Baudīsim rudens pasākumus- ogosim, sēņosim, izdzīvosim rudeni...