Ko tur liegties, arī es uzvilku gumijas zābakus, lai tā kārtīgi var iebrist rudenī un bradāju ar... tā no sirds un ilgi, ilgi....Vai esat pamanījuši, kad sirds gavilē, tad sejā vienmēr ir smaids... nu nevis tāds kad tu smaidi kādam, bet tā, kad tu pēc stundas ,divām vazājoties viens pats pa mežu saproti: vaigi sāp... un pieķer sevi, ka visu laiku esi smaidījis... Jums taču arī tā ir... vai ne?! Un tā es gāju, gāju pa to rudeni.... līdz mamma zvana un prasa, kur esmu palikusi, ko tur var vazāties tik ilgu pa āru.... Hmmm... vai es vecumdienās ar vairs nemanīšu rudeni??
Māte Terēze ir teikusi, ka :
"Miers sākas ar smaidu."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru