Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie Jāņa mammas, Laimdotas Mētrienā, viņa Luīzei uzdāvināja galdautu. Nu tā... vienkārši izņēma no skapja tamborētu galdautu un ielika Luīzei rokās ar vārdiem: "Te tev būs dāvana, Muižnieku vecmammas tamborēts galdauts. Uzklāsi to ārā pagalmā uz galda tad, kad tev būs mūzikas skolas izlaidums. Tik mamma lai izmazgā, traki iestāvējies."
Ir tā, ka mūzikas skola tiks pabeigta nākošgad, bet tas jau nenozīmē, ka galdautam jāguļ skapī.
Es nezinu, vai meituce šobrīd apjauš šī galdauta vērtību, jo to tamborējusi ir viņas vecvecmamma- Alise Glāzniece. Tamborēts laikam jaunībā, spriežu pēc izšūtajiem iniciāļiem. Jo precoties pārgāja vīra uzvārdā Sniedze. Hmm.. būs šitas jānoskaidro.
Jāņa mamma šad un tad kaut ko iedod ar tādu domu, lai saglabājam. Mūsu mājā šī nav vienīgā lieta ar stāstu. Ir tā kā ir, un man kaut kā dažas lietas aizmirstas.. nu tie stāsti :(( tāpēc esmu nolēmusi tos pierakstīt, šoreiz šajā blogā, bet par citām lietām citur, bet par to citreiz.........
Tad nu šodien nolēmu, ka ir tā diena, kad vajadzētu mēģināt mazgāt.. iestāvējies bij ļoti, patiesībā no balta toņa tur nekā nebija, ka tikai pelēks un tējas toņa brūns. Uz pāris stundām ieliku pamērcēties un tad saudzīgi vešenītē iekšā. Izkarot likās, aiii.. nu bik labāk būs, bet nu ne tā kā gribētos... bet! kad nu izžuva, secināju, ir pat ļooti labi. Un tāpēc brīdi pirms negaisa izdomāja, ka galdauts pelnījis ka viņu safočē :)))
Es saprotu un zinu, ka patiesībā nekā īpaša jau te nav... noteikti katrā otrajā mājā ir senas lietas un ar stāstu... katram tas ir, tikai... vai mēs šo stāstu sadzirdam, uzklausām, novērtējam, cienām un saglabājam. Es ne reti humpaļbodītēs esmu pamanījusi lielus rokdarbu šedevrus... tos laikam nebija kas uzklausa.. viens no tādiem bij skaists rišeljē tehnikā izšūts galdauts.. un tikai!! par 29 santīmiem.
Zinu, ka Luīze neapvainosies, ka galdauts šovasar vispirms tiks uzklāts māsas izlaiduma ballei par godu. un!?- ceru, ka Luīze šo galdautu glabās un godās. Bet es pamanīju vienu mazmazītiņu caurumiņu, došos pielabot galdautu.
Un kā ir tavās mājās ar senajām lietām?
Sandra
Man patīk vecas lietas... jā, arī tādas, kas it kā būtu jāmet ārā, bet es tās vēl velku no visādiem kaktiem un kā smejas, lieku uz galda :)) Tā nu arī pēdējā reizē esot savos laukos, pamanīju kādu vecu, netīru noputējušu burku. Tad nu vedu mājās. Saprotu, ka burka patiesībā jau ir nokalpojusi,ap kakliņu ir apdauzīta, bet nu ne jau es tur zapti liešu,un siešu ar pergamenta papīru kā senos laikos. Man būs svečturis. Tad nu šodien man vecā burka pārtapa un nu dzīvojas virtuvē uz galda. Skatoties sveces liesmiņā es atkal varēšu domāt par burkas dzīvi pirms..... kā tajā lieta kāda ērkšķogu zapte, kā tā nesta uz pagrabiņu un pēc tam ziemā pa slideno taciņu uzmanīgi nesta uz māju, lai būtu kas salds pie pankūkām...mmmm.... Ai, kā domas aizskrēja uz Marindzejas vecajām ūdens dzirnavu mājām. Atpakaļ uz tiem laikiem, kad tur čaloja gan ūdens, gan cilvēku balsis.. bet tagad?....
