4. Nāves atzīšana

 Trešdienu grāmata....

Svecīšu vakars Atašienes kapos. 

Jā... tēma tāda, par ko parasti it kā nerunā, jeb tēma, kuru nav patīkami apspriest. Arī es pati, pirms pāris nedēļām, sarunā ar tuvu cilvēku gados, iesaucos, trakums, par ko mēs šobrīd runājam?! pēc tam pārdomājot nodomāju, bet labi taču tā zināt, ko cilvēks grib vai domā....Lai gan lasot, literatūrā agrākos laikos bieži kaut kur bēniņos bija zārks, un skapī glabājās tā saucamā mirstamā kārta (drēbes). Arī manai vecmammai tāda bija, un tas patiesībā atviegloja to grūto mirkli... Man pat patīk, ja es zinu, ko cilvēks vēlas aizejot.... Mans Robčiks kādā reizē staigājot pa kapiem noteica... es gribētu zem tā ozoliņa gulēt... un??... tā nu sagadījās, ka viņš tiešām guļ pie  jeb zem tā paša ozoliņa....

Bet ne par to ir šīsnedēļas tēma...  būtība ir nebaidīties dzīvot... Izbaudīt mums atvēlēto laiku.... bet mēs bieži visu atliekam... uz tad- kad.....  un šī nāves atzīšana ir banāli vienkārša... mēs visi nomirsim... tikai jautājums, kā mēs katrs šo dāvanu- dzīvību- izmantosim, liksim lietā... pateiksimies ik dienu par to kas mums ir, par to kas ik dienu mums tiek dots un novērtēsim to... 

...iesim un skriesim lēnāk... jo lēnāk iesim, jo piepildītāka un izdzīvotāka būs mūsu dzīve... Mihails Bulgakovs ir teicis, ka laika pietiek visam, ja dzīvo bez steigas...

Kaut kur lasīju, ka tad, kad pārstājam baidīties no nāves, mēs beidzot sākam dzīvot........

3. Samierināšanās ar pārmaiņām

 Trešdienu grāmata....

Foto- braucot pa Pļaviņu apvedceļu...

Nu ko lai saka... arī šī tēma manī ir ikdienas kņudēšanā... lai arī Vācijā ir nodzīvoti nu jau divi gadi, vienmēr skatos atpakaļ... un tur nekas nemainīsies... Jo mēs skaidri zinām, ka šeit mēs dzīvojam uz īsāku, vai garāku, bet uz laiku....

Varēju jau es palikt Latvijā un ģimene saskrietos pilnā "sastāvā" uz pāris nedēļām vasarā, varbūt ziemassvētkos.... un tad es atceros kovidlaiku.. kad es savā aizmāršībā Lieldienās sakrāsoju daudz olu,  apsēdos pie galda un sāku gaidīt... ha... un tad sapratu... neviens taču te man nebrauks... neviena nebūs... es esmu un būšu viena.... palika mazliet skumji... nu neko... mācījos ēst olas un dzīvoju tālāk...

Tad kādā reizē sarunā ar Ilzi, kuras Jānis gāja bojā uz kvatriķa, kas iebrauca pār ceļu pārstieptajā stieplē... sapratu... nē... es tik nedaudz redzu un dzirdu tās Ilzes sāpes....  un saprotu, ka mēs nekad, neviens nezinām cik garš būs mūsu katra dzīves ceļš... vismaz kaut nedaudz vairāk, bet kopā.... 

Tā nu es dzīvoju te, Herfordā, un ļooooti cenšos nedomāt, kā būtu ja būtu... cenšos samierināties ar pārmaiņām savā dzīvē, kas nu nemaz nav viegli.... jācenšas dzīvot ar skatu uz priekšu... un neskatīties atpakaļ....

2. Iejūtīgs skolotājs

   Trešdienu grāmata.....

Foto- manā  Marinzejā pie lauku virtuvītes... i zvans apsūnojis, i virtuvītei vairs nav senā goda....

Kad skolu durvis ir aizvērtas, un skolas zvans vairs neskan....   bieži  mēs dzirdam dzīves  mācību zvanu...... dažreiz tas mēdz dot ļooti skarbas mācības, un citreiz, kā saka, iesit  kā ar āmuru pa pieri... un ja mēs ieklausāmies, to ir daudz... 

Vakarā izlasījusi šo nedēļas tēmu no rīta sāku par to domāt... un piezvana draudzene... stāsta, ka vakardien  viņai uz bāņa izšāvusi riepa, uz trešās joslas.... un abas reizē nosakām,  kaut kādu mācību tas viss nes.. un protams arī viņa saprot, un uzskaita, ka tas liek ikdienas skriešanā aizdomāties un secināt; bieži par ātru braucot, nav atpūtas utt.... hmm... tā dīvaini gan sanāca... es par to sāku domāt, un zvans....

Dažreiz jau man liekas, ka es esmu kā "sabojāta" kā tik kaut kas atgadās, tā analizēju- kas, kāpēc utt... bet varbūt lieku reizi aizdomāties, paanalizēt, kā skriet un neko nesaklausīt ...

Parasti vairāk jau sāp un atmiņā nosēžas tās skarbās mācības un pieredzes.... Bet par tām šoreiz ne.... Vai tev ir bijusi kāda sāpīga dzīves mācība?

Iemīlaties......

Pamēģiniet iemīlēties... vienkāršībā, iemīlieties... katrā dienā. Iemīlieties... acīs, mazās ieliņās un rokās, kuras tur pirmās krāsainās lapas. Lasiet... parastas grāmatas, kuras sarakstījuši... nepazīstami autori, bet kuras var... tik daudz piedāvāt. Klausieties... mūziku, kura liek jums... domāt un atcerēties. Izvēlēties... to mākslu, kura slēpjas... pašā galerijas stūrī vai uz 

ielas. Iemāciet sevi mīlēt... sīkumus... īpašas, bet neievērojamas lietas. Pamēģiniet sev iemācīt, ka... parasta pasaule, nemaz nav tik... parasta un neinteresanta. Jo viss skaistais ir... vienkāršs!!!

/Ingūna Segliņa/

 

1. Citāds skatpunkts

  Trešdienu grāmata.....

P.s. es nepārrakstīšu te grāmatas autores eseju vai domas, bet centīšos, cik nu man tas sanāks, vai izdosies, par šo tēmu paspriedelēt pati. 

Izlasot tēmu, liekas, nu ja... jāpaskatās uz jebkuru viedokli vai skatu, no cita rakursa, vai jāiejūtas otra  "ādā"...   Pirmais kas man ienāk prātā ir uz pasauli paskatīties bērna acīm, jeb no bērna acu augstuma... un ko mazais redz.... visbiežāk es to iedomājos par mazuļiem, kuri tiek stumti ratiņos gar ielas malu... ko mazais redz?- mašīnu riepas ..... 

Man nesen :))) palika tie 50... un tad proootams aizdomājos par to dzīves garumu, jēgu utt.... jā, esmu satikusi, kas skaļi un bravūrīgi saka un pat izkliedz, ka es nu gan nedomāju, ka man tur gadi nāk klāt utt... bet no malas jau tāpat redzams, ka aiz skaļajiem izsaucieniem ir tās pašas domas, kas kādā mirklī ir visiem.... hmm.. un tad nu paraugoties uz to no cita skatu punkta: cik daudziem, man pazīstamiem no manas paaudzes un vel jaunākiem, šīs iespējas vispār nebija...  

Mums dažreiz liekas, ka mums kāda kārota lieta ir ļoti vajadzīga, tagad un tūlīt, jeb labāk jau vakardien.... bet varbūt kāds tur augšā no sava skatu punkta, labāk zina, kas un kad mums vajadzīgs...

Šos citus skatu punktus var sameklēt ļooti daudz, un galvā man to saradās vesels lērums, bet nu ne jau visus te ņemšos aprakstīt.... varbūt lai kāds paliek arī jums ko izdomāt..... ja nu kāds te izlasa :)))) 

Trešdienu grāmata....

Reiz sen senos laikos, kad es vel lasīju žurnālu Ieva, man paretam bij "mana redaktores sleja", kur es par šo un to, šad un tad, izteicu savas domas....  

Rudens kaut kā nemainīgi man uzdzen vēlmi atgriezties blogā... vai nu ar foto dienām, vai kaut ko savādāku....  Foto dienas bij superīgas, bet es zinu, ka šeit man tās tādas nebūs...  un tad būs nostaļģija utt....  

Tad nu šoreiz būs grāmata... jā, tik banāli un vienkārši... Veselu gadu, jeb 52 nedēļas lasīšu vienu grāmatu, kurā ir apkopotas 52 esejas visam gadam.  Bronijas Vēras pirmā grāmata protams ir izlasīta un tā kā prasītos pārlasīt vēlreiz, bet nu pagaidām ne....  

Mana dzīve ir  izmainījusies, bet ne par  to.... šeit autore  piedāvā gada laikā izmanīt savu domāšanu, balstoties uz savas pirmās grāmatas : Piecas lietas , ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves.....  principiem.....

Jāatzīstas, ka šo grāmatu plānoju izlasīt  četrus gadus atpakaļ, bet nu  nesanāca... tad nu var man novēlēt vēlmi lasīt.... un uz priekšu..... 

Pamazām visus 52 nedēļu ierakstus varēs lasīt zem sadaļas: Grāmata: Pārmaiņu gads.