Dod katrai dienai iespēju kļūt par tavas dzīves skaistāko dienu!

svētdiena, marts 31, 2019

Krustiņziņa nr 13.

Profilā...

Mēdz teikt, ka katrā sievietē slēpjas ragana... var jau būt...nezinu... parasti to labāk zina citi, it sevišķi tie kuri nemaz nepazīst īsti, bet viedoklis vienmēr ir :)) Nu labi, joks...

Šo it kā muļķīgo, necilo un niecīgo profilu man gribējās izšūt jau sen... kapēc?- nezinu... patīk... Tad nu pagājušajā rudenī beidzot uztapa ar. 
Bildē audums tumšāks kā patiesībā. Audums vienmērīgais, nezināms... nopirku Madonas humpalbodītē lielu gabalu... mazliet oranžīgā tonī, bet mazliet ietumšoju pamērcējot tējā. Izšūts ar DMC 310.

Rezultāts man ļooti patīk...  Ierāmēts parastā foto rāmī... 


Šis Luīzes pītais trauks tapa kādā no nometnēm. Lieki piebilst, ka man tas ļoti patīk, un tas ir tiiik helovīnīgs...

Kā radīts šai tēmai....


Mēdz teikt, ka kad sievietēm aplauž spārnus, tām nākas lidot uz slotas...


svētdiena, marts 24, 2019

Krustiņziņa nr 12.

Helovīnmāja...

Nu jau pirms pāris gadiem (2017.) tapis darbiņš un ja godīgi, neko daudz neatceros par procesu.Uztapa ļoti ātri uz lina auduma. 
Nav tā ka helovīni būtu mani svētki, bet man patīk ķirbji, man patīk tas bilžu košums. Un mūsmājās vienmēr ir šie bērni, kas nāk pēc končām. 


Noformēju parastā foto rāmī, bet ar platu lentu...


Uz rāmja un stikla tika pielīmētas pogas- ķirbīši.



Nemeklēsim cita rīcībā plusus un mīnusus... Cilvēki nav baterijas...

trešdiena, marts 20, 2019

Šodien Laimes diena!

Šodien svētku diena! Liela diena... jo šodien sākas arī pavasaris....  tas, kurš iekš kalendāra datuma.... Un šodien ir Starptautiskā Laimes diena!  Es bieži domāju, vienus svētkus mēs tā kā paņemam no pasaules, citus ne... vienus svētkus atmetam, citus velkam līdzi kā nastiņu... bet!!?? par visiem un vienmēr, kā tur saka, "cepamies". Un gribas jautāt: un kāda jēga "cepienam"?  Varbūt vienkārši priecāties?.... 

Kaut kad sen senos laikos man blogā jau bij ieraksts par Laimi.... 

Un kur tad es šodien meklēju savējo.......

- ieplānoju sākt jaunu krustiņprocesu.... šodien laba diena pirmajiem krustiņiem....


Es nevaru beigt priecāties par savu skaisto amarilli...  Zied un dzīvojas pie manīm jau vairākus gadus....


Es priecājos par Luīzes ceptajiem kruasāniem... un tas jau nekas, ka tie ir no bundžas.... bet Lū šodien ir pēdējo dienu šais mājās,  pirms atkal dodies uz savām mājām Vācijā un pirmdien jau atsākas lekcijas....


Par zīlītēm prieks, kuras ir nu jau kā daļa no mūsmājām....


Vies no šodienas priekiem ir iepirkšanās savā iecienītajā veikalā Casa Cenina... šodien 20% atlaide... noteikti iesaku šo veikaliņu... iepērkos tikai atlaižu dienās.....

Es priecājos par maziņajiem krokusiņiem, kas izlīduši jau gaida saulīti... pa logu vērojot žagatas , cerībā, ka tās nenoplūks...


Un tā es varētu turpināt... par ikdienu, par niekiem, jo iekš tā visa ir mana laime...

Neaizmirstiet būt Laimīgi!

svētdiena, marts 17, 2019

Krustiņziņa nr 11.

Maza vistērija. 

Kādreiz man bij doma, tas bij sēn... sēn, ka katrai krustiņotājai uzdāvināt pa adatu ķusim... Es pat nododot mazuļu robinus centos nosūtīt arī adatu ķusīti... dažām meitenēm ir... vai lieto, vai viņas vairs krutiņo, es nezinu... bet tas jau atkal ir cits stāsts :)) Vairs to darīt necenšos, bet nu gadās :)) Tā nu sadomāju .. nezinu tik vai iepriecināt vai pārsteigt Janu... Zināju ka viņai patīk vistērijas... atcerējos par Faby Reilly dizainu un uz priekšu....

Sākotnējais dizains adatu ķusim bij šādas formas, bet es pa savam... kaut kas mani nesaistīja šajā formā...

Domāts darīts, ķēros klāt pie darba.


Pamazām sāka tapt ziediņi, no trīs toņu violetiem diedziņiem...


Tad tos izskaistnāja bekstičš...


Un vistērijas zariņs gatavs...


Jādomā bij par otru pusīti adatu spilventiņam. Izlēmu  ka izšūšu tādu kā mazu mežģīnīti... Vai pamanījāt mežģīnītes rakstiņu?...tur ir ziediņi... sirsniņas....


Gatavas abas pusītes... vel gan es tur papildināju ar vienu dūrienu gar malu...



Uuuunnn... sašuvu kopā... tāds nu lūk tas sanāca....






Es nevaru tikai tad, kad nedaru,
 tiklīdz daru, tā varu. 

svētdiena, marts 10, 2019

Krustiņziņa nr 10.

Māja atslēgām...

Atzīšos godīgi, ka man patīk iepriecināt ar maziem saviem krustiņdarbiem cilvēkus kuriem tie patīk.... un parasti Madonas meitenēm izšuvu pa mazai dāvaniņai.Tad nu kādā reizē nodomāju, lai nebūtu jāšuj trīs, bet viena, jāuzorganizierē kāds mazs robins, jeb dāvaniņu apmaiņas pasākums. Sacīts, darīts, meitenes piekrita. Kopā mēs esam četras un Luīze  izlozēja un katrai pa kluso pačukstēja, kura kurai krustiņos dāvanu. Man izlozējās Gundega. Ideja jau bij sākumā, motīvs arī... viss elementāri. Tad Gundega saņēma idejiski līdzīgu dāvanu un man viss bij jāpārdomā jeb jāmeklē jauna ideja. Un teikšu godīgi, tas nebija viegli, jo manuprāt Gundegai īsti nekad nekas nepatīk... :)) jā, jā...  bet tad ja nu kāds izšuvis vai tamlīdzīgi, tad saka, ka patīk... un tad nu domā... aiz pieklājības vai pa īstam :)))  Ja nu tu Gundega lasi, tad lūdzu neapvainojies, tu jau zini, ka es runāju kā domāju... sen bij laiks pierast :)))) Lai gan patiesībā man jau vienalga ko kāds domā....  reizēm var nogurt no to citu cilvēku viedokļiem un domām... vai ne!? 

Bet nu atpakaļ pie tēmas... 
Tā diena nāca arvien tuvāk, un palika arvien grūtāk ko izdomāt.  Zināju tikai vienu, ka būtu labi, ja būtu zilā krāsa....  Idejas un laiks gāja mazumā... Man jau sen, sen bij nopirkts skapītis atslēgām, stāvēja un gaidīja... bet tad iedomājos, nu kapēc ne?! Ņēmu motīvu pašu elementāro, nomainīju bantes krāsu uz zilu un pa dienu bij gatavs... Izšuvu uz brūni marmorizētas aidas. Ja jūs zinātu kā man pašai patikās.... ak vai...  
Tā lūk....







Draugi ir ģimene, kuru mēs izvēlamies sev paši.

piektdiena, marts 08, 2019

...jā... ir....



Ir tādas sievietes, kuras vairs nebaidās. Kuras ir nogurušas baidīties– nepatikt, neatbilst, nezināt, neuzspēt, nemācēt izcept napoleona kūku un pagatavot plovu, pareizi uzzīmēt acu laineri.
Viņa nebaidās pārjautāt. Izskatīties neveikli. Viņa zina, ka skaisti – tas ir iekšpusē.
Viņa nebaidās noslīkt. Tāpēc, ka jau sen dzīvo dziļumā.
Viņa nekautrējas raudāt. No sāpēm un prieka. Arī smieties par to prot.
Zina, ka par vēlu baidīties no krunciņām. Tas taču vairs nav pašas pirmās, bet visas – tikai no smaida.
Viņa nebaidās izskatīties smieklīga. Izgāzties. Resna. Tieva. Viņai nav vēlmes uztraukties, ko padomās – kolēģi, vīramāte, sabiedrība.
Viņa ēd, ko grib. Kad grib. Un var to darīt pat pirms miega. Un nekaunināt sevi. Viņa zina visu, kas kaitīgs. Un zina arī, cik kaitīgi ir sevi kritizēt, negribēt un neelpot.
Viņai vienalga – viņš atnāk 18:30 vai 21:00. Ja mīl un steidzas mājup. Viņa vairāk negrib tērēt enerģiju, baidoties palikt viena. Viņa ir atradusi sevi.
Viņai ir ko teikt. Ir arī par ko paklusēt un lūgšanas skaitīt.
Viņai ir viss. Viņai viss ir no sirds. Un pa īstam.
Viņa sen kā ir pārstājusi izlikties. Un sākusi vienkārši būt.
Darīt to, ko mīl. Mīlēt to, ko dara.
Gulēt ar to, ar kuru kopā nevar iemigt – pat, ja ļoti gribas.
Runāt tieši. Neuzvelkot. Neaizskarot. Skatīties caur pirkstiem uz tiem, kuriem viņa nepatīk. Nesteigties pie tiem, kuriem nav laika.
Klausīties klusumā. Viņa prot novērtēt laiku. Rītu. Dienu. Nakti.
Viņa ir aizņemta ar lietām savām. Viņa prot būt ar sevi. Pati.
Viņa nebaidās nomirt. Tāpēc, ka dzīvo.

/Marina Stepancenko/

trešdiena, marts 06, 2019

KAD?

Kad pēdējo reizi tu sajuti, kā tava Dvēsele pauž sevi?
Kad pēdējo reizi tu raudāji no prieka?
Rakstīji dzeju?
Sacerēji mūziku?
Dejoji lietū?
Cepi kūku?
Kaut ko zīmēji?
Laboji kaut ko salauztu?
Sabučoji mazu bērnu?
Samīļoji kaķēnu?
Kāpelēji pa kalniem?
Kails peldējies?
Pastaigājies saullēktā?
Sarunājies līdz rītausmai?
Mīlējies stundām ilgi... pludmalē, mežā?
Sarunājies ar dabu?
Meklēji Dievu?
Kad pēdējo reizi tu viens sēdēji klusumā, ceļojot pa saviem Būtības dziļumiem?
Kad pēdējo reizi tu teici "sveika" savai Dvēselei?
Nīls Donalds Volšs

svētdiena, marts 03, 2019

Krustiņziņa nr 9.

Martam piestāv tulpes

Tā kā cenšos atrādīt savus senos darbus, tad arī šis ir ar divu gadu noilgumu....(2017.) Šīs tulpes uztapa 10 dienu laikā... darbiņš ir Riolis dizaina, šūts no komplekta, bet komplektā vilnas diegi. Atceros, ka man ļoooti patika šis process. Lai gan šobrīd man brīžiem nu nemaz nepatīk šūt ar vilnas diegiem... bet tas ir tā teikt no tēmas: kā smiekli, lietus, vai slikts garastāvoklis... uznāk un pāriet. 






Man joprojām šis darbiņš ļoti, ļooti patīk.... bet?!... joprojām nav noformēts...


Domājot par šo savu krustiņdarbu, un saprotot, ka skumji, ka nav noformēts, es pilnīgi varu piekrist Reinim Kaudzītem :
Cilvēkam nav jāatbild par to vien, 
ko viņš ir darījis, 
bet arī par to, ko viņš nav darījis. 

LAIME MĪL KLUSUMU... LAIME IR TAGAD!!!

- paldies-