Dod katrai dienai iespēju kļūt par tavas dzīves skaistāko dienu!

trešdiena, septembris 26, 2018

...rezumē...

 Šoreiz tāds mazs apkopojums par manām 13 dienām....

Par izaicinājuma domu un plānu var lasīt ierakstā ŠEIT ;)

Pirmkārt, man pašai šis pasākums ļooti patika, ļooti... man prieks, ka es šo savu izaicinājumu novedu līdz galam, jo tas nebij viegli... pārsvarā visu sāku ap astoņiem vakarā... nokopēt shēmu, sagatavot audumu utt...


Manā krustiņizaicinājumā tika iekļauti 7 jau iepriekš iesākti procesi un 6 pilnīgi jauni komplekti. Tas deva prieku, ka tiek pakrustiņoti gan jau iesāktie, gan savs kaifs iesākt jaunu procesu.  Es zinu, zinu, ka dažreiz izskatās, ka es tik iesāku un neko nepabeidzu :( bet nu tā gluži nav. Jā, nenoliegšu, ka iesāktu man ir ļoooti daudz.... bet pamazām visi ik pa mirklim tiek pakustināti, pašūti uz priekšu. Tas ka neatrādu neko daudz no gatavajiem darbiem jau ir mana nolaidība :)) Bet?!!- ticiet man... tādi arī ir :)))

Saņemot pirkumu vienmēr ir ļooti liels kārdinājums iesākt tieši šo nopirkto komplektu, jo visu pērku lai krustiņotu... man nekas netiek nopirkts  tāpat vien vai kaut kādai mistiskai kolekcijai... nē... visu gribu, viss patīk... visu vajag :))))))  Jā... man ir ļooti daudz jaunu komplektu... kā es tos saucu: man ir vēl daudz krustiņu.... es nesaucu kāmība, kolekcija, man tie ir vienkārši mani krustiņi... jā, varbūt izklausās mazliet divdomīgi, bet  mani tas nesatrauc ;)

Par šiem 13 procesiem... atzīšos, ka šobrīd viņi visi stāv...  nekas nav pašuvies,  pēdējais ko  no šiem procesiņiem šuvu ir strelīcija, un ticamākais, ka tā arī pirmā no visiem 13 tiks pabeigta.  Jautājums!- vai tad es nekrustiņoju vairs??!... krustiņoju, krustiņoju... gandrīz ik dienas to daru...
Pa šo laiku ir iesākts vēl viens jauns process, kas bija sen, sen sapņots, manuprāt no pirmās dienas, kā es to ieraudzīju.... tātad noteikti visus 13 gadus es par viņu piedomāju... un nu nopirkās nesen, pirms skaista man zīmīga datuma, tad nu ņēmu un iesāku... un šobrīd šuju...
Šobrīd man procesā ir trīs darbiņi... jā, man vienlaikus top vairāki darbi...  tas atkarīgs no apgaismojuma, no iedvesmas un pat no veselības stāvokļa... jā, jā.. dīvaini izklausās... bet ja sāp galva, bet ļoti gribas kaut ko paknibināt, tad mazliet izšuju pa diedziņam iekš plastikas... par cik galvassāpes ilgst kā neraža trīs dienas, tad vismaz kaut simts krustiņi pa tām dienām arī labi... ui, bet ne par to  bij šis stāsts :)))))

Par ciparu 13!  Zinu un apzinos, ka tā nebūs, ka pēc gada šie visi iesāktie darbi būs izšūti... nē...  darbi ir lieli, laikietilpīgi... un kā jau teicu, nav vienīgie. Bet būs interesanti atskatīties uz šo izaicinājumu pēc gada ;)  Kāds teiks, nodomās, kāpēc jāiesāk daudz jauni, kāpēc nešuj tikai vienu un viss?... atbildēšu, tāpēc ka es tā gribu... mani tas nenospiež, mani tas neuztrauc, man viss rada prieku.... krustiņi ir mans hobijs, mans prieks...ko un kā gribu, tā daru :))) Man gribas visu izmēģināt, visu izbaudīt un priecāties par to kas man apkārt....  Mēs katrs esam savādāks un tas jau  ir jauki  ;) Vai kādreiz es kaut ko līdzīgu atkārtošu?- varbūt... varbūt ne tādu pašu, bet līdzīgu... nu kāpēc gan ne??!!

Sevišķi jauki ir tad, kad cilvēks pats 
savu darbdienu dara jauku. Franss Emils Sillanpē

Un... neaizmirstam BŪT LAIMĪGI! 
Lai jauka diena!
Sandra

otrdiena, septembris 25, 2018

13.diena...

.... kur bijis kur ne, arī apraksts par 13. dienu ir klāt.... jā, vispār ir šīs divpadsmit dienas, bet man visu vajag un gribas ne tā kā visiem...

Par izaicinājuma domu un plānu var lasīt ierakstā ŠEIT ;)

Jau uzsākot šo izaicinājumu, zināju ka būs man 13 dienas un tas bij skaidrs tāpēc, ka ļooti gribēju kā punktu visam pielikt šo Pannas dizainu ar vienkāršu nosaukumu "Strelīcija". Strelīcija jeb karaliskā strelīcija, kuru izskata dēļ dažkārt sauc arī par paradīzes putnu. Kāpēc tieši šo, tāpēc ka izlasot nozīmi likās nu tik īsti un ļoti mans...            Vai varbūt arī man tik ļoti gribējās lai tas atkal būtu par mani ;) 



Tā nu klāt bija 13. diena pēc manas dzimšanas dienas... 9. augusts... ļoooti rūpīgi sagatavojos šim procesam... ļoti... biju nolēmusi, ka šo procesu kā iesākšu, tā pabeigšu... nepauzēšu, nenolikšu maliņā....visu sagatavoju un gribot izbaudīt šo procesu tā īsteni vasarīgi, izgāju ārā šūt... Iešuvu pirmos krustiņus un priecājos... ik pa mirklim darbiņu atvirzot tālāk, lai ar skatienu priecātos un pat līksmotu par pirmajiem krustiņiem... nu tā taču mēs visas mēdzam darīt.... pirmais diedziņš izšuvās labi... otrais, trešais kaut kā vairs nevedās.. bij sajūta, ka diegs par garu, adata par strupu, saule par spožu un vējš par skaļu... nu likās ka viss ne tā... viss sāka traucēt... 
Blakus protams telefons... pat iegāju instagrammā, lai domas padzenātu... lai diegs atpūstos utt...... Te atskan zvans no Luīzes... dienas laikā jau pa mirklim jau viņa ieraksta ģimenes vacapa čatā, bet nu lai zvanītu?!...( Luīze jau nedēļu strādāja nometnē). Pajautāja vai es sēžu.... kas protams mani darīja uzmanīgu.... un tad paziņoja: " ko tu teiktu, ja es brauktu studēt uz Kambodžu?!... mani izvēlējās un man  piešķīra stipendiju...."  Ja es tagad teiktu, ka vārdu Kambodža es dzirdēju pirmoreiz, protams es melotu... pirms aptuveni gada viņa kaut ko runāja, ka pieteiksies... es protams noteicu, nu tas nav nopietni utt....  Zināju, ka Luīze pieteikumu tomēr nosūtīja... bet bija pagājis jau ļoti ilgs laiks un visi, manuprāt pat pati Luīze par to aizmirsa vai vismaz nedomāja. Un te pēkšņi viss ir reāli un pa īstam... atbilde bij jāsniedz pāris dienu laikā. Kas notika tālāk?... protams pārdomājot tika nolemts- jā, brauks vienu mācību semestri studēt uz Pnompeņu. Tika kārtotas neskaitāmas lietas, telefonsakari, finansu lietas, potes utt.... Šodien varu jau mierīgāk par to rakstīt un runāt... šodien jau mana mazā Luīze ir savā Pnompeņas karaliskajā universitātē.... ko es par to visu saku vai domāju??!!- atbilde... es taču esmu vienkārši mamma... viss manuprāt pateikts vienā vārdā mamma..... jā, jā ar visiem uztraukumiem utt...

Bet atpakaļ pie maniem krustiņiem... pie strelīcijas, kura man kopš tā mirkļa tika nosaukta par Kambodžu.... protams es vairs nu nekādi nevarēju šo darbiņu pašūt.. kapēc?!- tāpēc ka domas un uztraukumi, kā tas būs, mani pārņem tik ļoti, ka nekas netop...es zinu, varbūt kāda lasot smīn un domā par manu naivumu, utt...aber, lūdzu... brīva vaļa jūsu domām un viedoklim.. :)))) 
Pamazām atsāku krustiņot šo skaisto paradīzes putnu... jā, jau izguglējām, ka šī puķe tur aug.... tā nu es pamazām krustiņoju uz priekšu un sūtu labākās domas uz Kambodžu, uz Pnompeņu.... tik tālu nu ir tapis mans putns....

Vakar Luīze atsūtīja bildes ar strelīcijām... kuru lapas aprakstītas ar lūgšanām un ticības apliecinājumiem...


Tā nu man pamazām top mana strelīcija, bet šorīt visi ģimenē saņemam bildes no universitātes... un Luīzi pie tās... Par to kā manai Luīzei iet pa Pnompeņu Kambodžā, varat lasīt viņas blogā Saulains skatiens 


Nu ko lai es saku... saņemu ko vēlējos :)) un viss kas ir rakstīts sakarā ar strelīcijas nozīmi izšujot attiecas arī uz manām meitucēm... jā.. jā abām.... Mēs jau pamazām visi sākam pierast, ka saņemam ziņas gan divos, gan trijos naktī... ap četriem, pieciem... tas jau ir normāli :))) protams cenšos visas uzreiz izlasīt... un jau rīta pusē (tad kad mums rīts) es jau lasu tik pa laikam... jūs taču zināt, ka no rīta vissaldākais miegs....  vienā ziņā: esmu lidostā... izlasu, nolieku telefonu blakus gultā un cenšos gulēt tālāk... pēc mirkļa attopos, kāda lidosta!!! āaa... Luīze!...gultā sēdus... lasu vēlreiz... un tad apjaušu.... to rakstīja Elīna....sekoja gara nopūta.... fūu... gribas jau teikt, piedod mans lielais bērns... es zināju, bet biju piemirsusi, ka lido uz Vīni....Elīna tik bieži ceļo, ka mums jau tas pierasts, bet dažkārt aizmirstas... 

Tā nu varu teikt, ka par garlaicību sūdzēties nevaru.... galva pilna domu, rokas darbiņu :)) 

Cilvēkam, kurš zina, kurp viņš iet, 
pasaule pati paver ceļu. Deivids Džordans

sestdiena, septembris 01, 2018

12.diena...

....nu jau arī divpadsmitā diena klāt....

Par izaicinājuma domu un plānu var lasīt ierakstā ŠEIT ;)

Izvēlos no internetā atrodamajiem divpadsmitās dienas aprakstiem (12 dienas pēc dzimšanas dienas) vārdu: PATEICĪBA. 

Šo vārdu noteikti katrs pamanītu starp tiem daudzajiem teikumiem. Arī sociālajos tīkos lasāmas neskaitāmi ieraksti par pateicību... jautājums cik tad mēs patiesībā esam pateicīgi par to kas mums ir, kas mums pieder... un es te nedomāju par tām mantiskajām lietām, bet gan par  to, ka mēs varam būt pateicīgi, ka mums ir rokas, kājas, prāts, redze utt... ka mums ir mierīgas debesis virs galvas un mēs varam priecāties par burvīgiem saullēktiem un saulrietiem.... un tas viss mums pieder... lai cik dīvaini tas neizklausītos... jap... mums katram pieder gabaliņš no saules... katram!!!


Bet nu atpakaļ pie krustiņiem....

Tā kā mans plāns bij pieturēties pie jau iesāktajiem procesiem, tad man nu nemaz nebij jādomā kāds process man būs šai dienā.... Tās būs Lanartes dizaina Saulespuķes. Kāpēc tāda izvēle?!- tāpēc ka man ir divas burvelīgas meitas.... Jā.. tik vienkārši un pašsaprotami, bet varbūt arī ne..... bet nu tāda ir mana izvēle....

Process iesākts jau sen... pat ļoti, pat neatceros kāpēc nolikts malā... šujas ar vienu diedziņu pār diviem... ļoti patīk šūt...
Tik tālu bija...

Un te man mazliet pašuvās... nu tā skaisti... vesela zaļa lapa izšuvās...



Un re!.. ar divpadsmito dienu klāt esmu jau pie jūlija...  

Piebildīšu, ka šīs vel nav beigas... sekos maziņš turpinājums- secinājumi, jeb apkpojums... bet tas būs vēlāk... nu pēc kādām pāris nedēļām... ;) 

Nu ko... uz tikšanos šeitan pat... gan jau es vel kaut ko te parunāšos ar jums... ir jau ir ko pastāstīt un parādīt.... 

 Ja man būtu iespēja satikties ar Dievu, 
tad es viņam pateiktos par saviem bērniem
LAIME MĪL KLUSUMU... LAIME IR TAGAD!!!

- paldies-