Jau kuro dienu mani priecē tulpju pušķis. Es katru reizi tās uzlūkojot smaidu, jo baudu. Tā nu ir, kad tulpes man tiek dāvinātas reti, nē.. vispār neatceros kad man kāds būtu dāvinājis tulpju pušķi. Skolas laikā klases puiši vienreiz bija sagādājuši pārsteigumu- katrai sarkanu tulpi. Zinu, ka par to var vīpsnāt, kas gan tur īpašs, bet!! toreiz astoņdesmito vidū, laukos, kur pilsēta 45km attālumā- tas bija un paliek īpaši. Atgriežoties pie šodienas- par šo pušķi saku paldies savai Elīnai. Nav jau tā, ka man mājās nekad nav vāzē bijušas tulpes- ir,ir... bet no savas dobes utt. Vienkārši mani svētki, dzimšanas diena, vārda diena nav tulpju laikā. Un laikam tāpēc man tulpes šķiet tik īpašas puķes.
Nesen izlasīju tādu teikumu-
Skatoties uz puķēm mēs nedomājam, ka tā izskatītos labāk, ja būtu garāka, vai citā krāsā. Tā ir skaista tieši tā, kā ir radīta- tā pat ir ar tevi.
Baudīsim mirkļus,
ieklausīsimies savās sajūtās
un mīlēsim sevi tādu, kā esam.
