Lūgšana savā dzimšanas dienā.

Vai cilvēkam ir vajadzīga lūgšana? Viennozīmīgi- ir! Jo par tās dzīvinošo spēku šaubu nav. Lūgšana ir kā svaigs ūdens malks, kas dziedina, pasargā no nelaimēm un dod spēku visu šķēršļu pārvarēšanai. Starp daudzajām lūgšanāsm ir kāda, par kuru zina reti kurš, kaut gan tā nāk jau no mūsu senču senčiem.

Šo brīnumaino lūgšanu, kas darbojas kā īpaša aizsardzība, lasa tikai vienu reiz gadā- savā dzimšanas dienā no rīta- uzreiz pēc pamošanās.

Manas dzimšanas Enģeli, sūti man savu svētību,
pasargā mani no nelaimēm un bēdām, no ienaidniekiem deviņreiz deviņiem.

No aprunāšanas un veltīgas pulgošanas,
no pēkšņas un briesmīgas slimības,
No asmens tumsā, no indes kausā,
No zvēriem biežņā.

No necilvēka skatiena un viņa karapulka,
No naida un soda,
No zvērīgas saplosīšanas,
no mūžīgā sala un uguns,
No bada un melnas dienas- paglāb un pasargā mani.

Un kad pienāks mana pēdējā stunda,
Eņģeli mans, esi blakus man,
Nostājies pie mana galvgaļa, atvieglo manu aiziešanu.
Tēva, dēla un Svētā Gara vārdā.

Āmen.

5 īsi stāsti par dzīvi un jūtām.

1. Reiz kāda ciema, kurš cieta no sausuma, ļaudis nolēma draudzīgi lūgties par to, lai nolītu lietus. Noteiktajā dienā visi sanāca ciema centrālajā laukumā... Un tikai viens mazs zēns līdzi bija paņēmis lietussargu.

Tā arī ir TICĪBA.

2. Kad jūs, spēlējoties ar bērnu, pametiet viņu gaisā, viņš priecīgi smejas un ar brīnumu pilnām acīm no augstuma lūkojas apkārt, tāpēc, ka zin - jūs viņu noķersiet.

Tā arī ir UZTICĒŠANĀS. 

3. Katru vakaru mēs liekamies gulēt bez kādas garantijas, ka pamodīsimies no rīta, taču, neskatoties uz to, mēs atkal un atkal uzliekam modinātāju.

Tā arī ir CERĪBA.

4. Katru dienu mēs būvējam nākotnes plānus, neskatoties uz to, ka nezinām, kādi notikumi notiks rīt, pēc nedēļas, pēc divām stundām.

Tā arī ir PĀRLIECĪBA.

5. Katru dienu mēs redzam, kā cilvēki strīdas, māna, nīst, nodod viens otru un šķiras. Mēs saprotam, ka, iespējams, arī mūs tas sagaida... Taču, neskatoties ne uz ko, mēs vienalga MĪLAM.

Viņš un Viņa.

Viņi bija divi- Viņš un Viņa. Viņi atrada viens otru un tagad dzīvoja vienu dzīvi- ar smiekliem, grūtībām, pārbaudījumiem… parastu dzīvi.
Viņi bija laimīgi, jo bija divi, jo tā ir daudz labāk, kā būt vienam vai katram par sevīm.
Viņš nēsāja Viņu uz rokām, iededza zvaigznes pa naktīm, cēla māju, kur Viņai dzīvot. Un visi kaimiņi teica “ Kā gan Viņu var nemīlēt, tas ir ideāls vīrietis! Ar tādu ir viegli būt laimīgai.” Bet viņi klausījās un smaidīja, nesakot nevienam, ka par ideālu Viņu izveidoja Viņa: Viņš nevarēja būt savādāks, jo bija blakus Viņai. Tas bija viņu mazais noslēpums.
Viņa sagaidīja, satika un pavadīja Viņu, sasildīja māju, lai Viņam tur būtu silti un ērti. Un visi kaimiņi teica “ Kā gan Viņu nenēsāt uz rokām, viņa ir kā radīta ģimenei. Skaidrs kāpēc Viņš ir tik laimīgs.” Bet Viņi klausījās un smaidīja, nevienam nesakot, ka Viņa ir tik laba tikai ar Viņu un tikai Viņam var būt labi Viņas mājā. Tas bija Viņa mazais noslēpums.
Viņš krita, sasitās, vīlās un piekusa. Un visi teica “ Kāpēc Viņai Viņš ir vajadzīgs, jo apkārt ir tik daudz spēcīgu un pārliecinātu vīriešu!” Bet neviens nezināja, ka tik spēcīgs kā Viņš nav neviens, jo Viņi bija kopā, tas ir Viņu spēks. Tas bija noslēpums.
Viņa pārsēja Viņa brūces, negulēja pa naktīm, skuma un raudāja. Un visi teica “ Ko Viņš Viņā ir atradis, jo viņai jau vairs nekāds skaistums nav palicis. Apkārt tik daudzas jaunas,skaistas sievietes.” Bet neviens nezināja, ka Viņa ir pati skaistākā. Vai tad var salīdzināt skaistumā ar to, kuru mīl? Tas bija Viņu noslēpums.
Viņi dzīvoja , mīlēja un bija laimīgi. Visi brīnijās” kā var neapnikt viens otram tik ilgu laiku esot kopā? Vai tad tiešām negribās neko jaunu?” Bet Viņi neko neteica. Viņi bija tikai divi, bet visi pārējie bija daudz, tikai pa vienam, jo savādāk nebūtu jautājuši. Tas bija Viņu noslēpums, tas bija tas, ko nevar izskaidrot.

Uģis Kuģis

Labrīt...

Kūkas gatavas...

.. atliek vien uzvārīt tēju.

Kūku motīvs ņemts no žurnāla Viševaju Krestikom 2012. gada jūnija numura. (Starp citu, jūlijā šis žurnāls kā tāds iznāks pēdējo reizi.) Motīvs atrodams arī žurnālā Cross Stitch Collection 2012. gada marta numurā. 

Dizaina autore ir Diane Machin. 

Šuvu uz 14 numura aidas Impressions Arabesque Cream. 

Diegi 15 toņi DMC, viena toņa bekstičs. 

Nostiepta darba izmērs tējas kastes vākā 19,5 x 15,5 cm. 

Piebildīšu, ka dizainā veicu savas korekcijas un piedomāju daudz bekstiča. Kūku noformējumā tas bija tikai uz rotājuma- puķītēm. Tad nu es tās kūku "galvas" apbekstičoju  :))))  Citādi man viņas likās galīgi nepilnīgas. 

Tas nu tā, laikam viss...