svētdiena, jūnijs 12, 2011

Vasarsvētki

 „Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši pie debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un apustuļiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu...”       (Apustuļu darbi, 2. nod., 1. – 4a pants) 

Vasarsvētkus svin 50-tajā dienā pēc Lieldienām, kas parasti iekrīt laikā no 10. maija līdz 13. jūnijam. Tie ir trešie lielākie kristīgie svētki pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem.

Kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki līdzās Ziemassvētkiem un Lieldienām ieņem īpaši svarīgu vietu. Tos sauc arī par Svētā Gara atnākšanas dienu. Svētais Gars, Vasarsvētku dienā iemiesojies apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas tās mācības. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Baznīcas vēsturē Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu, 425. gadā šos svētkus ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.


Svētā Gara un Vasarsvētku simbols ir balts balodis, kas nolaižas pār mums no debesīm. Tā spārnu skāriens simbolizē to, ka arī katra cilvēka personīgajā dzīvē nav cita spēka gara kā tikai Dieva gars. Svētā Gara krāsa ir sarkanā – asiņu krāsa. Tā norāda gan uz kristīgo mocekļu asinīm, gan arī uz uguns liesmām, kam līdzinās Svētā Gara pārradīta dzīve, dedzīga un citus pārveidot spējīga.

Kas ir Svētais Gars? Tā ir viena no kristiešu pielūgtā Trīsvienīgā Dieva personām. Caur Svēto Garu pasaulē atklājas Dieva darbība, caur Svēto Garu mēs arī saņemam grēku piedošanu.

Kristīgajā mākslā Svētais Gars ir ticis pienācīgi godināts jau kopš senlaikiem, it īpaši tas vērojams glezniecībā. Svētais Gars ir vadījis un iedvesmojis vairākus māksliniekus. Plaši pazīstamas gleznas par Svēto Garu ir Leonardo da Vinči, Rubensam, Rafaelam, Gvido Reni, El Greko u. c.

Vēl Vasarsvētki saistās ar meiju smaržu, līdzīgi kā Jāņos ir meijas (dzīvi augi ar ziediem), tā arī Vasarsvētkos ir meijas (dzīvi augi bez ziediem). Vasarsvētku sestdienā visi tīra un pušķo sētu, sakopj istabas, slauka pagalmus, izpušķo māju ar bērziem, ceriņiem. Istabās tiek ienesti bērzi un nolikti pie gultām, kur, reibinoši smaržodami, tie rada sajūtu, ka ir ienākusi vasaras pilnība. Daba ir atvērusies visā savā krāšņajā jaukumā, Vasarsvētki allaž tiek gaidīti ar skaidru, siltu un jauku laiku, kurš dabu jau ir pilnīgi uzmodinājis, tērpdams mežus un pļavas jaunā zaļumā.

Vasarsvētkos mainās baznīcās izmantojamā liturģiskā krāsa. Sākot no Lieldienām baznīcās altārpārsegos, stolās un citos liturģiskos priekšmetos dominēja baltā krāsa, bet, sākot no Vasarsvētkiem līdz par Mirušo piemiņas dienai rudenī, baznīcās izmantos zaļo liturģisko krāsu.


Ticējumi

Ja pērkons rūc pirms Vasarsvētkiem – būs auglīga vasara.
Vasarsvētku meijas jāliek šķūnī zem siena – tad siens nepelē.
Kas Vasarsvētku meijas velk gar zemi, tas dabū kašķi.



Jaukus vasarsvētkus!



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru


- paldies-