Lūgšana

Dievs Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds,
Lai nāk Tava valstība, kā debesīs, tā uz Zemes

Piedod man manus grēkus, pat ja vēl pats nemāku piedot,
Atbrīvo mani no sevis paša, no piesaistēm manām,
Ikdienas rutīnas steigas, dusmām un naida,
Lepnības liekas, skaudības baltas,
Neļauj man kārdināt sevi malduguns gaismās,
Iedomas savas par taisnību pieņemt,
Ilūzijās dzīvot, caur rozā brillēm pasauli skatīt,
Māci mani patiesi mīlēt ar sirdi, ne prātu,
Pat to, kas vēl ne visai pievilcīgs šķiet,
Nezaudēt, gaismu, ko reiz kā dāvanu sniedzi,
No tumsas uz gaismu ceļu man rādot,
Sniedz gudrību pasauli saprast un cilvēkus tajā,
Drosmi mainoties pašam nezaudēt sevi,
Klausīt sirdsbalsij savai, ne pieņemtām dogmām,

Redzēt Tevi it visā, ko redzu, un dzirdu sev apkārt,

Ik cilvēka sejā, ar ko man dzīvē satikties lemts,
Māci pieņemt, kā mācību likteņa triecienus savus,
Cilvēkus kādi tie ir, nevis kādus redzēt vēlos tos Es,

Dod spēku izpausties Tevī - gudrībā Tavā,
Pazemībā zināšanās un mīlestībā pret visu,

Kas Tevis radīts raibajā pasaulē šajā,
Ne pieņemot vienu, noraidīt otru,

Degunu raucot teikt - ''Man nepatīk, negribu redzēt.''

Bet māci saprast, saprotot pieņemt,
Ne taisnībā savā kā aklam dunduram skriet,
Pasauli glābt - tā pati tiks galā,

Māci noliekties zemu, lai saprastu sevi,

Sajustu Tevi ik solī sev blakus, sevī un apkārt,
Ar Tavu elpu dzīvot...un vienkārši mīlēt,
Jo Tev pieder valstība, spēks un gods,

Mūžīgi mūžos,

Āmen!

/Egils Dambis/