Viņš un Viņa.

Viņi bija divi- Viņš un Viņa. Viņi atrada viens otru un tagad dzīvoja vienu dzīvi- ar smiekliem, grūtībām, pārbaudījumiem… parastu dzīvi.
Viņi bija laimīgi, jo bija divi, jo tā ir daudz labāk, kā būt vienam vai katram par sevīm.
Viņš nēsāja Viņu uz rokām, iededza zvaigznes pa naktīm, cēla māju, kur Viņai dzīvot. Un visi kaimiņi teica “ Kā gan Viņu var nemīlēt, tas ir ideāls vīrietis! Ar tādu ir viegli būt laimīgai.” Bet viņi klausījās un smaidīja, nesakot nevienam, ka par ideālu Viņu izveidoja Viņa: Viņš nevarēja būt savādāks, jo bija blakus Viņai. Tas bija viņu mazais noslēpums.
Viņa sagaidīja, satika un pavadīja Viņu, sasildīja māju, lai Viņam tur būtu silti un ērti. Un visi kaimiņi teica “ Kā gan Viņu nenēsāt uz rokām, viņa ir kā radīta ģimenei. Skaidrs kāpēc Viņš ir tik laimīgs.” Bet Viņi klausījās un smaidīja, nevienam nesakot, ka Viņa ir tik laba tikai ar Viņu un tikai Viņam var būt labi Viņas mājā. Tas bija Viņa mazais noslēpums.
Viņš krita, sasitās, vīlās un piekusa. Un visi teica “ Kāpēc Viņai Viņš ir vajadzīgs, jo apkārt ir tik daudz spēcīgu un pārliecinātu vīriešu!” Bet neviens nezināja, ka tik spēcīgs kā Viņš nav neviens, jo Viņi bija kopā, tas ir Viņu spēks. Tas bija noslēpums.
Viņa pārsēja Viņa brūces, negulēja pa naktīm, skuma un raudāja. Un visi teica “ Ko Viņš Viņā ir atradis, jo viņai jau vairs nekāds skaistums nav palicis. Apkārt tik daudzas jaunas,skaistas sievietes.” Bet neviens nezināja, ka Viņa ir pati skaistākā. Vai tad var salīdzināt skaistumā ar to, kuru mīl? Tas bija Viņu noslēpums.
Viņi dzīvoja , mīlēja un bija laimīgi. Visi brīnijās” kā var neapnikt viens otram tik ilgu laiku esot kopā? Vai tad tiešām negribās neko jaunu?” Bet Viņi neko neteica. Viņi bija tikai divi, bet visi pārējie bija daudz, tikai pa vienam, jo savādāk nebūtu jautājuši. Tas bija Viņu noslēpums, tas bija tas, ko nevar izskaidrot.

Uģis Kuģis