Pateicības diena.

Lai arī šie svētki nav mūsējie, man tie šodien lika aizdomāties. Mēs esam pieņēmusi tik dažādus svētkus un svinamās dienas no citām valstīm, ka šī nu nebūtu tā ļaunākā :))  Jo kādam  pateikties vienmēr var. Jap, es izlasīju wikipēdijā ko tad īsti nozīmē šie svētki un kad un kas tos svin.

Un šogad izdomāju, ka mēģināšu katru gadu kādam pateikties novembra ceturtajā ceturdienā.

Es zinu, ka var pateikties ik dienas un patiesībā katrs cilvēks ko esam savā ceļā satikuši ir pateicības vērts. Bet šoreiz es glābšu savu šī rudens neizdarību.... Es tiešām negribu te rakstīt visas likstas un nebūšanas kas mums ir gājušas pāri šoruden, bet brīžiem man tiešām tik daudzas lietas aizmirsās. Šoreiz gribu pateikt Paldies divām meitenēm.  Patiesībā jau kam pateikties man ir daaaaaaudz, bet nu   negribas man taisnoties...

Un tā... šoreiz  saku paldies Dacei un Ilgai. 

Kādu dienu man uzzvanīja viena no krustiņmāsām Dace. Vai man neinteresē šādas tādas grāmatas par adīšanu??, bet esot zviedru valodā. Teicu ka protams jā..  tad nu kaut kad un kaut kā tās pie manis atceļoja ar starpnieces Gundegas palīdzību. Kas tās ir par skaistām grāmatām.. es iru mēms... man tiešām patīk visas. Lai arī tās ir man nezināmā valodā, Elīna gan mazliet zina zviedru valodu, bet viņa grāmatas vēl nav redzējusi. Man jau ar bildēm pietiek. aaa.. un iiiiii.. tik jaukas... pirmais ko man sagribējās ir uzcept maizi un uzadīt kādu cimdu pāri. Zinu ka taps i viens i otrs.

Ticiet man, grāmatas ir jaukas....

Otru paldies es gribētu pateikt Ilgai.  Ja lasat pa retam manu blogu, tad atceraties, ka piedalījos tādā pasākumā kā musturdeķis.  Ar to projektu man iet kā pa celmiem, jo es laikam īsti nevaru komunicēt ar pilnīgi svešiem cilvēkiem- kaut ko adīt, kaut ko saņemt.... un ja kas ne tā, ašāka un mutīgāka sieva  nekautrēsies tevi publiski nolīdzināt līdz ar zemi :)))) Oi,raibi man tur gāja.  Savu deķi nolēma darināt Ilga no Madonas puses. Atrakstīja ar jautājumu vai man deķis vēl top, uz ko atbildēju- jā.. top. Norunājām apmainīties ar šiem mazajiem musturkucīšiem. Gāja laiks, uzadīju es zaļus, Ilga man pelēkus. Bet es Ilgai nenosūtīju laikus... jā, vainīga. Es pat neatceros kapēc, kas un kā..  Ilga savu deķi uztapināja bez maniem kvadrātiņiem. Tie ir pie manis- saldi guļ kastē. Un tad te oktobrī Ilga atraksta, ka viņa man grib nogādāt manus pelēkos kvadrātiņus. Protams, kā jau iepriekš rakstīju, ka nemāku neko pieņemt tāpat vien... es ņēmos taisnojos utt.. Man liekas ka tas sakrita ar manu trako nedēļu, Luīzes operāciju, bērēm utt... kaut kad pamanīju ka viņa atrakstīja, ka paciņu atstās vienā veikalā, lai es, kad ir laiks, ieskrienu un paņemu, ka viņa man uzdāvinās tāpat vien. Arī to es aizmirsu... :( atcerējos pēc pāris nedēļām.... Iegāju veikalā.. uzjautāju. uz manīm sakliedza, ka sen tie musturdeķi te stāv..pameta man viņu tā ka pat tie izbira no tās mapītes kurā ielikti...  es biju mazliet šokā.. pateicu paldies, pagriezos un gāju prom... Gribējās tak pateikt,ka jūs nemaz nezinat kāpēc es neatnācu jau nedēļu, divas  atpakaļ.. bet ir cilvēki, kuriem skaidrot ir bezjēdzīgi.
Nu re ku garš pastāsts man sanāca.
Paldies Ilga, ka uzdāvināji mazos musturgabaliņus manam deķim tāpat vien... Paldies...

un ziniet, tie pat man šobrīd liekas ka būs īpašāki, jo būs manā deķī tāpat vien- bez aprēķina un no sirds.

Tas man šoreiz viss. Varbūt arī tev ir kāds kam vari pateikties.... nekautrējies to darīt. Mēs taču zinām, ka saņemt paldies vienmēr ir patīkami.

UN!!!??Paldies Jums visiem, ka ienākat šeit un lasāt, ka kādreiz kaut ko iekomentējat, ka kaut vai ieķeksējat vai ziņa patika... paldies. Bet pačukstēšu, ka jau sen esmu sapratusi, ka visvairāk es rakstu blogu pati sev, jo tā ir sava veida hronika.. bet tas atkal ir cits stāsts :)))
Atā ;)