ceturtdiena, februāris 18, 2016

Par ikdienu un ne tikai....

Tā kā mans blogs ir par Manām pasaulēm, un,es šad un tad mēdzu ierakstīt pa kādam citātam un savām pārdomām, tad lai tā būtu arī šoreiz un turpmāk.

Šodien vēlāk kā citus rītus ieslēdzu datoru un ielūkojos FB. Visādus citātus mēs bieži izlasām, jo ir īsi, bet vai tāpēc aizdomājamies par to tēmu- nu reti. Garākos "pastāstus" lasa vēl retāk. Es lasu un bieži aizdomājos ar. Šoreiz vienu no saviem izlasītajiem garajiem citātiem atļaušos šeit iekopēt, tā teikt- pārdomām. 

Dzīvot nepiepūloties!
Vai jūs kādreiz esat padomājuši, kāpēc cilvēkiem, kļūstot vecākiem, zūd viss prieks par dzīvi? Šobrīd vairums no jums, jauniešiem, ir diezgan laimīgi; jums gan ir savas nelielās problēmiņas, eksāmeni, par ko jāuztraucas, bet, par spīti tam, jūsu dzīvē valda zināms prieks, vai ne? Jūs spontāni, nepiespiesti pieņemat dzīvi, skatāties uz esošo viegli un laimīgi. Bet kāpēc mēs, kļūstot vecāki, zaudējam šo priecīgo izjūtu par kaut ko turpmāk sagaidāmu, kam ir lielāka nozīme? Kāpēc tik daudzi no mums, sasniedzot tā sauktos brieduma gadus, kļūst garlaicīgi un nejūt prieku par plašajām debesīm un brīnišķīgo zemi?
Kad cilvēks uzdod sev šo jautājumu, prātā rodas vairāki izskaidrojumi. Mēs esam tik pārņemti ar sevi ­– tas ir viens izskaidrojums. Mēs cīnāmies, lai kļūtu par vērā ņemamu personu, lai iegūtu un noturētu noteiktu sociālo stāvokli, mums ir bērni un citi atbildības veidi, un mums jāpelna nauda. Visi šie ārējie faktori drīz vien mūs nospiež, un tāpēc mēs zaudējam dzīvošanas prieku. Paskatieties uz vecāku cilvēku sejām sev apkārt, un jūs redzēsiet, cik bēdīgi ir vairums no tiem, cik raižu sagrauzti un sirgstoši, flegmatiski, rezignēti un reizēm neirotiski, bez viena smaida. Vai jūs nejautājat sev, kāpēc gan tā? Un pat ja jūs tā pajautājat, daudzi no mums apmierinās ar paviršu izskaidrojumu.
Vakar vakarā es redzēju laivu, kas, rietumvēja dzīta, brauca augšup pa upi ar pilnām burām. Tā bija liela, piekrauta ar malku pilsētai. Saule rietēja, un šī liel­laiva uz debesu fona bija pasakaini skaista. Stūrmanis to vadīja viegli, bez jebkādas piepūles, jo vējš pa­veica visu darbu. Līdzīgā veidā, ja ikviens no mums saprastu cīņas un konfliktu problēmu, tad, manuprāt, mēs spētu dzīvot nepiepūloties, laimīgi, ar smaidu sejā.
Es domāju, ka mūs izposta tieši piepūle un šī cīnī­šanās, kurai mēs veltām gandrīz ikvienu savas dzīves mirkli. Ja pavērojat vecākos ļaudis sev apkārt, jūs redzē­siet, ka vairumam no viņiem dzīve ir cīņa – pašiem ar sevi, ar sievu vai vīru, kaimiņiem un sabiedrību; un šī nemitīgā cīņa izšķērdē enerģiju. Tas, kurš ir priecīgs, pa īstam laimīgs, neiestrēgst piepūlē. Dzīvot bez piepūles nebūt nenozīmē, ka cilvēks apsīkst, kļūst truls un aprobežots; tieši otrādi – tikai viedie, sevišķi inteliģentie ir patiešām brīvi no piepūles un cīņas.
...
/Džidu Krišnamurti/Tulkojums latviešu valodā, Normunds Pukjans, Apgāds Zvaigzne ABC 

Nu ir par ko padomāt. un turpinot šo tēmu.....

Skatoties koncertu video,man ļooti patīk ja rāda skatītājus. Paskatieties kā viņi jūsmo. Paskatieties krievu humoršovos kā viņi smejas- no sirds. Un paskatot mūsu koncertos cilvēki vienkārši atsēž. Cik reti viņi ir tur. Domas klejo un skatiens ir tāds kā tam jābūt- pareizs. 
Pirms pāris gadiem esot Vācijā man bija iespēja Eiropa parkā pabūt uz brīvdabas koncertu. Es nezināju kur ķert kaifu,no skatītājiem, vai no koncerta. Viss bija tik sirreāls. Nu jā.. to patiesumu sajutu kad mani atsvaidzināja strūklakas. Es tai vakarā staigāju lēkādama un dejodama pa parku.  To visu es šorīt atcerējos skatoties šo video. 


Tik "dzīvi" un jautri cilvēki. Šis video ir no Spānijas. Mans sapnis ir kādreiz dzīvē pabūt kādā brīvdabas koncertā Itālijā.  Jā.. jā.. zinu,cik tur tā darba :D  Ir tikai vienkārši jāgrib. 

Tad nu šodien tādā labā omā gaidīju kurjera zvanu. Staigāju pa celiņu, domāju un gaidīju. Sagaidīju un tad kurjers prasa- Vai nenosali gaidot?? Es biju tiiik pārsteigta par tik vienkāršu jautājumu, jo citreiz esmu ilgāk gaidījusi. Parasti pase, paraksts,paka, paldies,lūdzu un viss. Bet šodien nesteidzīgs jautājums...  Cik forši, kad ir patiess cilvēks. Kā gribētos ikdienā biežāk satikt pretim patiesus, vienkāršu un nesteidzīgus cilvēkus lai kādu darbu viņi darītu. ( Jā.. nāk prātā kasierītes Vācijas lielveikalos.... un mūsējos... ehhh..) 

Ļoooti ceru ka šodien pastkastē atradīšu lapeli ar uzaicinājumu uz pastu pēc vēl kādas paciņas. Tāda kavēšanās man vēl nebija bijusi, bet nu nekas.. turpināšu gaidīt. Bet kurjers man atgādāja paciņu no Itālijas veikala CasaCenina... man tur tāds "kārums" -grāmata, kas man tika ar skaistu atlaidi (5 eiro bija vaučers kas veidojās no punktiem par pirkumiem un man vēl iedeva visam pirkumam 10% atlaidi) ju-hū!! kādi prieki. Vēl pirkumā bija linu audumiņi. 

Nu tāds mans šīsdienas rīts- jauks.  Gaisā virmo pavasara vēsmas. 


Un kas tev šodien uzlaboja omu? 



2 komentāri:

  1. Paldies par garo citātu! Vajadzēja padomāt. Un pēc video arī salīdzināt. Biju uz Andrea Rie koncertu Rīgā un visas kundzītes manos gados sēdēja rātni. Kur nu vēl lai celtos kājās un plivinātos ar šķidrajiem dilbu tricepsiem!Lūk! Brīvības un pašapziņas apliecinājums! (Bet!Kā tās pašas kundzītes uzvestos, ja neatrastos brīvdabas koncertā, bet - telpās..?)
    Tekla

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Atbildot uz jautājumu, kā kundzītes uzvestos telpā?- domāju ka tieši tāpat.... Šī koncerta video noskatījos visu.. vairāk kā 2 stundu garumā un nu ir plāns :)) ...

      Dzēst


- paldies-