...Es tev piedodu

Nu jau grāmata izlasīta. Tās turpinājumā bij tēmas par to kā atbrīvoties no krāmiem gan fiziski, gan garīgi. Tā teikt, abejādi, arī sevi iekšēji iztīrīt. Lasot par atbrīvošanos no emocionālajām drazam, atcerējos, kādu stāstu. Man tas atmiņā ir ļoti, ļoti iesēdies. Tā sanācis, ka pat Elīnai. Kaut kad ieminoties par ideju- aptamborētie akmeņi- viņa man atbildēja, ka viņai akmeņi saistas vienīgi un tikai ar šo citātu. Autoru nezinu, lapa ar citātu ir dalītā sen, sen kādā lekcijā. 

Reiz dzīvoja cilvēks, kas baidījās aizmirst pārestības.

Līdzko kāds uz viņu greizi paskatījās, aizvainoja, vai nodarīja pāri, viņš sacīja pats sev : "Šis cilvēks meta uz mani akmeni."

Un, pacēlis no zemes akmentiņu, ielika to savā maisā, lai neaizmirstu pārestību.

Tā viņš ceļoja pa pasauli. Citi cilvēki meklēja draugus, darīja labus darbus, kaut ko atklāja, vai vienkārši priecājās par dzīvi, bet Cilvēks-Kas-Baidījās-Aizmirst-Pārestības, lasīja akmeņus. Tā kā viņš neko neaizmirsa un neko neizmeta, viņa maiss kļuva arvien lielāks un smagāks.

Reiz viņa ceļā pagadījās liels kalns. Ķeroties ar visām četrām, cilkvēks stiepa  kalnā savu nastu, bet viņa spēki arvien vairāk izsīka. Šā tā sasniedzis virsotni, sakņupa, juzdams pēdējās stundiņas tuvošanos. Gribēja vēl atsveicināties no tā, kas viņam bija visdārgākais- no saviem Pārestību akmeņiem.

Atsēja maisu, izņēma no tā pelēku ceļmalas akmentiņu.

 - Ardievu, pisēn no lauku mājas pie ceļa, kas pasmējās par mani, -teica cilvēks.  -Es tev piedodu.

Un nosvieda akmeni no kalna.

Viņš noglāstīja iesarkanu granīta akmeni.

-Ardievu, meitene, kas nevēlējas mani mīlēt, -es tev piedodu.

Un maigi pagrūda to lejup.

Viņš izņēma melnu vizlas akmeni

-Ardievu, izlepušais bērnības draugs, kas izaudzis noniecināji manu draudzību,-es tev piedodu.

Viņš izņēma mīkstu smilšakmeni.

-Ardievu, ceļabiedr, kas rodoties briesmām, nobijies un atstāji mani vienu,- es tev piedodu.

Akmeņi- pelēki, balti, sārti, dzeltenīgi un melni- viens pēc otra palēkdamies ripoja no kalna un pazuda zālē, krūmos un meža pavēnī. Kad pēdējais pazuda lejā, cilvēks gulēja un domāja, vai tiešām no visiem atsveicinājies un visiem ir piedevis. Pēkšņi viņš  sajuta, ka viņu nekas nenospiež. Pamēģināja piecelties un iztasnoties- tas nebija grūti... Tad viņš saprata, kas noticis.

-Es esmu brīvs! - kliedza cilvēks.

-Es atkal esmu brīvs un stiprs!

 Dziedādams un smiedamies cilvēks kāpa lejā no kalna- atpakaļ pie cilvēkiem. Maisu atstāja tur, kur bija sēdējis. Ja kādreiz atradīsi, - neņem to, lai arī tu nekristu kārdinājumā vākt akmeņus...

Meklēsim draugus, darīsim labus darbus, kaut ko atklāsim, vai vienkārši priecāsimies par dzīvi!