Dzīvojot laukos ir tāda tradīcija, par ko jau zina visi- kapusvētki.. un ir arī svecīšu vakari. Jā, zinu, ka Rīgā arī ir svecīšu vakari, bet tie nu nemaz nelīdzinās tiem, kādi ir laukos. Kā es to zinu?- tāpēc ka man māšuks guļ Rīgā Meža kapos. Šodien bija svecīšu vakars Saikavas kapos. Un tas bija savādāks kā citus gadus. Neviens neko nerunāja, neviens neko neuzskaitīja, nerunāja no galvas jau zināmos dzejoļus utt..Kas tad bija?- vienkārši pa kapiem bija izliktas lielas tumbas, jebkurā kapu malā varēja dzirdēt mūziku. Tā bij gan Ave marija, gan mūzika no filmas Likteņa līdumnieki un citas līdzīgas melodijas. Es tiešām meditēju.. es riņķoju pa kapiem, tādā priekā, tādā labpatikā. Līdumnieku mūziku lika pat vairākas reizes, tā skan, es eju pa kapiem, kaut kur tālumā rej suņi... ir tiiik sirreāla sajūta.. Man ļoti patīk kapos vienmēr, bet nu ne tik ļoti lai tur paliktu. No kapiem mūsu mašīnas ir pēdējās.
Ziniet, žurnālā Ieva ir tāda lappuse, kur sabiedrībā pazīstamām un populārām sievietēm uzdod dažādus jautājumus. Mēs ar Luīzi vienmēr smejam, ka vajag atbildēt mums uz šiem jautājumiem tagad un tad pēc pusgada, salīdzināšanai. Un tur jautājums- Jūsu labākais kultūras baudījums, tad nu es varētu atbildēt liekot roku uz sirds - Svecīšu vakars.
Smieklīgi??- lai.. tā ir mana bauda un es no tā nekaunos...
3 komentāri:
Ai, un cik mīlīgi kapi izskatās Svecīšu vakara lielajā tumsā! Guntiņas ik uz soļa mirguļo, sūtīdamas dvēselēm signālus par to, ka uz Zemes viņas atceras...
Pie mums arī atskaņo klasiku, bet pa starpām uzdzied vīri - folkloristi..Noskaņa tiešām apburoša!
Vispār, man kapi patīk. Kamēr apkopju 11 kapiņus, paiet ne viena stunda.. Ja arī kapos ir negatīvā enerģija, tad - esmu nejūtīga pret to...
Jā, man arī ļooti patīk kapos, jo mani pirmie solīši bijuši kapos, un ik dienas sēdējusi smiltiņās un spēlējusies. Nu jā.. ar to tas skumjais stāsts, ka mani no ugunsgrēka janvāra naktī izglāba, māsu ne. Mamma katru dienu vienkārši braukusi uz kapiem un tur sēdējusi. Pati to it kā vairs neatceras, bet radi stāsta.
Otrām kārtām jaunībā ejot uz disenēm, ja par agru atnāci, vai apnika ballēties gājām ar draudzenēm pastaigā uz kapiem, jo kapi blakus klubam :))) visi kapi pat naktī tika izstaigāti krustu šķērsu un bez bailēm...
Un jā.. es ar šoreiz vīram saku, ka kaut kad jāapsēžas un jāsaskaita, cik senčiem tad tiek noliktas svecītes, jo kā tas dzimtas kapos mēdz būt, paiet laiks un glabā virsū... tā tas ir iz dzīves... redzamas jau pāri divdesmit radu kapu kopiņas, bet ir krietni vien vairāk...
Es arī esmu no tām, kas labprāt pastaigā pa kapiem. Mums pašiem ir ļoti mazi dzimtas kapi, visi, kas tajā kapsētā atdusas, ir tuvāki vai tālāki radi, bet kapusvētkos tie ir vislabāk apmeklēti no visām pagasta kapsētām. Varētu pat teikt, ka tas mums tāds ikvasaras radu saiets.
Staigājot pa kapiem un lasot uz kapakmeņiem rakstīto, bieži aizdomājos, kādi ir bijuši to cilvēku likteņi.
Nesen lasīju vienu pētījumu par kapakmeņos rakstītiem tekstiem, tas patiešām bija ļoti interesanti.
Par šo tēmu varētu rakstīt gari un plaši, tā kā pētu savas dzimtas vēsturi, tad viss, kas par un ap to saistīts, man šķiet interesants.
Paldies, Sandra, ka savā blogā apraksti arī šādas tēmas!
Evita
Ierakstīt komentāru