Oktobra mirklis

Nu ko lai saka... viss oktobris paskrēja kā viena mirga.... 

Es varu pateikties Dievam, ka man tāds bija, jo kādam tas arī nebija...  Es varu pateikties Dievam, ka spēju just, redzēt, saredzēt, sadzirdēt un pamanīt kaut daļu, kas notiek ap un ar mani... jo visu jau nevar ne apjaust, ne sajust, ne  paspēt....

Es esmu sapratusi vienu lietu, ka lai saskatītu šos mirkļus, ik dienas bij jāskatās vērīgāk, jāieklausās sevī... un tas nemaz tā ne vienmēr ir viegli... pamēģiniet... nu pamēģiniet paņemt baltu lapu un ik dienas pierakstīt vienu  savu mirkli... Jāaaa.. lai pierakstītu viņš jāsadzird, viņš jāsaklausa un jāpamana...  nav, nav tas viegli... Bet!!- es sapratu, ka katram cilvēkam ir lietas, kas viņu teiksim tā -bagātina, un ir lietas kas viņu tērē, jeb atņem enerģiju...  Un teikšu godīgi, ka šo mirkļu pamanīšana mani ļoooti bagātināja...  tas man lika gan sevī klausīties, gan mirkli vērtēt...   tas ir svētīgi... Es zinu, ka  daudzi raksta pateicības dienasgrāmatas, bet tas ir mazuliet kaut kas cits... pateikties mēs varam par visu ko ik dienas.. bet noķert mirkli un vel sajūtas nofotografēt nav viegli...  

Es nemaz neprasīšu,  kā jūs domājat, vai man izdevās,vai nē... tas būtu lieki... es pati zinu, ka nu esmu bagātināta... 

Paturpinot par šo tēmu, pieminēju, ka ir lietas, kas atņem enerģiju, tērē to... Un tieši tāpēc man nebija nevienas citas ziņas, jeb ieraksta šai laikā, lai arī fočēju kādu procesu, gan pabeigtu dabu, gan ierāmētu... bet tas viss ir tā teikt no tērēšanas tēmas... tās ir tās lietas kas vienkārši  ir jau manis izdarītas un tad tiek tikai atrādītas... Es gan nezinu vai mani te kāds lasot sapratīs, tāpēc tā gari neturpināšu...

Piebildīšu, ka gan jau pa kādam darbam atrādīšu ar... nebūs tik traki.... 

Manuprāt Māris Čaklais rakstīja kādā dzejolī:

"Es esmu bagāts- man pieder viss,

 kas ar mani ir noticis."