Viņa nebaidās pārjautāt. Izskatīties neveikli. Viņa zina, ka skaisti – tas ir iekšpusē.
Viņa nebaidās noslīkt. Tāpēc, ka jau sen dzīvo dziļumā.
Viņa nekautrējas raudāt. No sāpēm un prieka. Arī smieties par to prot.
Zina, ka par vēlu baidīties no krunciņām. Tas taču vairs nav pašas pirmās, bet visas – tikai no smaida.
Viņa nebaidās izskatīties smieklīga. Izgāzties. Resna. Tieva. Viņai nav vēlmes uztraukties, ko padomās – kolēģi, vīramāte, sabiedrība.
Viņa ēd, ko grib. Kad grib. Un var to darīt pat pirms miega. Un nekaunināt sevi. Viņa zina visu, kas kaitīgs. Un zina arī, cik kaitīgi ir sevi kritizēt, negribēt un neelpot.
Viņai vienalga – viņš atnāk 18:30 vai 21:00. Ja mīl un steidzas mājup. Viņa vairāk negrib tērēt enerģiju, baidoties palikt viena. Viņa ir atradusi sevi.
Viņai ir ko teikt. Ir arī par ko paklusēt un lūgšanas skaitīt.
Viņai ir viss. Viņai viss ir no sirds. Un pa īstam.
Viņa sen kā ir pārstājusi izlikties. Un sākusi vienkārši būt.
Darīt to, ko mīl. Mīlēt to, ko dara.
Gulēt ar to, ar kuru kopā nevar iemigt – pat, ja ļoti gribas.
Runāt tieši. Neuzvelkot. Neaizskarot. Skatīties caur pirkstiem uz tiem, kuriem viņa nepatīk. Nesteigties pie tiem, kuriem nav laika.
Klausīties klusumā. Viņa prot novērtēt laiku. Rītu. Dienu. Nakti.
Viņa ir aizņemta ar lietām savām. Viņa prot būt ar sevi. Pati.
Viņa nebaidās nomirt. Tāpēc, ka dzīvo.
/Marina Stepancenko/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru