Reiz es sapņoju, ka intervēju Dievu."Tātad tu gribi mani intervēt?" - Dievs man jautāja.
"Vai Tev ir laiks?" - es teicu.
Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir mūžība.
Kādus jautājumus tu gribi man uzdot?"
"Kas Tev liek visvairāk brīnīties par cilvēkiem?"
Un Dievs atbildēja: "Viņiem ātri apnīk būt par bērniem,
viņi cenšas ātri kļūt pieauguši un tad sapņo par to, lai atkal būtu kā bērni.
Viņi zaudē veselību, lai pelnītu naudu, un tad to izdod, lai veselību atkal atgūtu.
Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni.
Tik ļoti, ka nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē.
Viņi dzīvo tā, it kā nekad nebūs jāmirst, bet mirst tā, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši."
Viņa roka paņēma manējo un mēs kādu laiku paklusējām...Tad es jautāju: "Kā mūsu radītājs, kādus vēl padomus dzīvei Tu vari mums, Taviem
bērniem dot, ko iemācīties?"
"Lai zina, ka nav iespējams kādu piespiest sevi mīlēt.
Viss, ko viņi spēj, ir atļaut, lai citi mīlētu viņus.
Lai zina, ka tas ir slikti, salīdzināt sevi ar citiem.
Lai mācās piedot, praktizējot piedošanu.
Lai atceras, ka ievainot mīļoto cilvēku var dažu sekunžu laikā,
bet, lai rētu izārstētu, ir nepieciešami gadi.
Lai saprot, ka bagāts nav tas, kuram ir vairāk,
bet tas, kuram mazāk vajag.
Lai zina, ka ir cilvēki, kas viņus ļoti mīl.
Vienkārši, viņi vēl nav iemācījušies izteikt savas jūtas.
Lai saprot, ka divi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu,
bet redzēt katrs savādāk.
Lai zina, ka piedot viens otram ir par maz, ir jāpiedod arī pašam sev."
"Paldies par tavu laiku!" - es bikli sacīju."Vai ir vēl kas, ko Tu gribētu nodot saviem bērniem?"
Dievs pasmaidīja un teica: "Lai zina, ka es esmu šeit priekš viņiem... vienmēr."
/kopēts no interneta plašumiem/
