Lielā.. pelēkā...

Šorīt beidzot  safočēju lielo, pelēko Luīzes šalli.

Nu jau var teikt manu šalli :))) jo es viņu Luīzei nocopēju. Šalle ir bieza, liela un ļoooti silta, nēsājama vairākos variantos. Vienkārši uzlikta, gan var aptīt ap kaklu (lai varētu saprast, teikšu sakrusto kā astotniekā un pārmet otreiz ap kaklu), gan var uzlikt kā kapuci, gan rokas paslēpt viņā un sasildīt. Ceru ka no bildēm šalles daudzo variantības lietojamību var saprast :))))

Adīta no biezas dzijas ar 9 numura adatām. Šalles garums aptuveni 2 metri- bet viņa sašūta kopā un ir uz apli, platums 30cm. Vienā vietā šalles malas sašūtas kopā, sašūtā vieta ir aptuveni 60cm garumā. Ceru ka bildēs jau var saprast. Šalli adīja Luīze pagājušo gadu mājturības stundā. Uzdevums bij jāada šalle. Skolotāja  šo darbu novērtēja ar 9, (salīdzinoši ka par citām parastajām šallēm bij desmitnieki, tad man nu ar tas neliekas īsteni godīgi pret bērnu) ... ar 9- jo neesot nekādas krāsainības :((   Nu labi.. varējām jau varbūt kaut kur atrast košāku šo rupjo dziju, bet nu ne Madonā.. un vel būtu bijis jautājums, lai tomēr kat kādā mērā piestāvētu pie abģērba. Var jau būt, ka es esmu par daudz naiva, bet man jau liekas, ka te bij pelnīts desmitnieks..jo idejiski šalle ir interesanta.. nu nav parastā krāsaina adījuma šallīte. Man jau sen viedoklis, ka šai skolotājai skolā nav ko meklēt, kur nu vel kaut ko mācīt bērniem..( viedoklis, ne jau pēc vienas reizes) bet meituce nosaka- ai.. labāk nekustināt.. tad man būs vēl bēdīgāk :(  šogad tamborēšana... uztamborēja spilvenu..mmm... smukulis.. šoreiz krāsains.. ielika 10 :))) Jau domājam, kā gaumei tie darbi jātaisa- skolotājas, vai savai :))) bet nu tas jau cits stāsts.

Šalle tiek lietota ļoooooti... un man tā patīk.. ak jā.. ideja ir nočiepta no interneta plašumiem ilgi un dikteni guglējot  šalles.

 Teikšu kā ir, ši nu ir mana mīļākā šalle... šobrīd..

 Senākos laikos bij mīļa mana pašas adītā šallite skolas laikā.. vienkārša , parasta balta.. adīta patent adījumā.. pat no sniedziņa, kam bij pielikts klāt smalkais mohēras diedziņš. Cik nu tas maziņais mohēras kamolītis atļāva, tik man bij gara tā šallīte... Nu jā.. tajos laikos mohēra bij retums, bet mammai bij tāda dīvaina adāmmāšīna un viņa vienai daketrei  uz tās adīja no mohēras dzijas lakatu.. Kādreiz tādi lieli balti kvadrātaini, ap kaklu liekami bij modē... tad nu pāri palika mazdrusciņ tās mohēras dzijas, un to mammai atdeva par darbu...  Ilgi šis dārgums- mazais kamolītis, stāvēja dzijas grozā kā kas īpašs, bet tai pat laikā, nekur lāgā nelietojams, jo kamolīts tiešām bij maziņš.

 Njā.. tāds nu ir stāsts par manis pašas adīto šalli  darbmācības stundā.

Vai tu atceries savu šalli, ko bij jāda darbmācības stundā??