ceturtdiena, decembris 01, 2011

Dzīves vilciens.

Vai Tu kādreiz esi braucis ar vilcienu?


Braucot ar vilcienu sastapsimies ar dažādām situācijām visā brauciena garumā.

Mūsu dzīve var tikt pielīdzināta šādam braucienam, kas var būt garāks vai īsāks.

Vispirms jau tādēļ, ka tajā kaut kur uzkāpjam (iekāpjam) vai nokāpjam (izkāpjam), rodas dažādi negadījumi, patīkami pārsteigumi vilcienam atbraucot, arī reizēm bēdas, kad vilciens dodas projām.

Kad piedzimstam, iekāpjam dzīves vilcienā un satiekamies ar mums patīkamiem cilvēkiem, un vēlamies, lai tie vienmēr būtu kopā ar mums: tie ir mūsu vecāki.

Diemžēl tā nenotiek. Kādā no stacijām viņi izkāps un mēs palīksim kā bāreņi, bez viņu mīlestības, draudzības un neaizstājamo klātbūtni.

Bet tas neizslēdz, ka brauciena laikā citi īpaši cilvēki iekāps vilcienā un turpinās braucienu kopā ar mums: mūsu brāļi un māsas, draugi, mīļotie cilvēki, mūsu bērni.

Dažiem cilvēkiem brauciens var būt kā pastaigā. Citi sastapsies ar bēdām, daži staigās pa vilcienu gatavi sniegt palīdzību tiem, kuriem tā nepieciešama.

Daudzi izkāpj un aiz sevis atstāj mūžīgas ilgas … Citi brauciena laikā ir tik klusi, ka atbrīvojot savas sēdvietas un izkāpjot, neviens tos nemaz nepamana.

Reizēm konstatējam, ka daži pasažieri, kuri mums ir dārgi, iekāpj citos vagonos tālu no mūsējā. Tomēr tam nevajadzētu būt šķērslim, lai brauciena laikā pieietu tiem klāt un tos apskautu pat, ja zinām, ka nekad nevarēsim turpināt ceļu kopā, jo kāds jau ir aizņēmis vietu viņiem blakām.

Tas nav svarīgi, jo ceļš ir pilns pārsteigumiem, sapņiem, fantāzijām, gaidīšanu un atvadām.

Svarīgi ir nobraukt savu ceļa posmu vispatīkamākā veidā, veidojot pēc iespējas labākas attiecības ar pārējiem pasažieriem, saskatot to, kas tajos vislabākais.

Vienmēr atcerēsimies, ka kādā brauciena brīdī mūsu līdzbraucēji var pagurt un mums iespējams būs viņus jāsaprot, jo arī mēs varam pagurt, bet noteikti būs kāds, kurš mūs sapratīs un sniegs palīdzīgu roku.

Lielā atšķirība ir tā, ka dzīves vilcienā nekad nezināsim, kurā stacijā mums būs jāizkāpj, vēl mazāk zināsim, kurā stacijā izkāps mūsu mīļie, pat tie, kuri sēd mums blakām.

Iespējams tad, kad kāds no mūsu mīļajiem izkāps, ilgas būs mūsu sabiedrotās atlikušajā ceļā…

Nav viegli šķirties no draugiem, nedz ļaut mūsu bērniem turpināt ceļu vieniem. Noteikti tas būs skumjš brīdis.

Neskatoties uz to, ir kāda vieta - galā stacija, kur visi dodamies...

Kad pienāks atkal satikšanās brīdis, būs liels prieks atkal apkampt mūsu mīļos un aizmirst ilgas, kas bija mūsu sabiedrotās ļoti tālā ceļa posmā...

Dzīvosim tā, lai mūsu īsais brauciens būtu liela izdevība mācīties un mācīt, saprast un palīdzēt tiem, kas ceļo kopā ar mums, jo tā nav vienkārša sakritība, ka viņi tur atrodas…

Iemācīsimies mīlēt un kalpot citiem, saprast un piedot, jo nezinām cik ilgs laiks vēl palicis, līdz pienāks stacija, kurā mums būs jāizkāpj no vilciena.

Ja Tavs ceļojums nav tieši tāds, kādu Tu vēlējies, maini tā virzienu.

Ja Tu nevari pārsēsties citā vagonā, iespējams vari mainīt apstākļus pats savā vagonā.

Paskaties pa logu uz brīnišķīgo ainavu, ar kādu DIEVS ir izgreznojis visu ceļu…

Meklē veidu, kā pilnvērtīgi aizpildīt savu laiku.

Padomā par tiem, kas ceļo kopā ar Tevi…

Liec pie malas visu rūgtumu, dari visu, lai aiz Tevis paliktu izgaismots ceļš.

Padomā par to…

Laimīgu ceļu!

/atrasts i-neta plašumos
teksts – Daniels Ādolfs Liepiņš/


Sākas decembris.... tas katram no mums ir savādāks...
Vienam nekas nemainas,
citam tas ir īpašais gaidīšanas, pārdomu, izvērtēšanas, piedošanas laiks...
un ne tikai...
Novērtēsim to laika posmu ko savā dzīves vilcienā braucam, novērtēsim to laika posmu
kas mums dots uz šīs planētas Zeme.

Lai jauka un piepildīta diena!


1 komentārs:

  1. Сандра! Очень жду вашего почтового адреса, что бы прислать вам подарок который вы получили от меня!

    AtbildētDzēst


- paldies-