otrdiena, jūnijs 04, 2013

Relikvija

       Kādā ziemas dienā, ciemojoties pie Jāņa mammas, Laimdotas Mētrienā, viņa Luīzei uzdāvināja galdautu. Nu tā...  vienkārši izņēma no skapja tamborētu galdautu un ielika Luīzei rokās ar vārdiem: "Te tev būs dāvana, Muižnieku vecmammas tamborēts galdauts. Uzklāsi to ārā pagalmā uz galda tad, kad tev būs mūzikas skolas izlaidums. Tik mamma lai izmazgā, traki iestāvējies."   

       Ir tā, ka mūzikas skola tiks pabeigta nākošgad, bet tas jau nenozīmē, ka galdautam jāguļ skapī.
 
       Es nezinu, vai meituce šobrīd apjauš šī galdauta vērtību, jo to tamborējusi ir viņas vecvecmamma- Alise Glāzniece. Tamborēts laikam jaunībā, spriežu pēc izšūtajiem iniciāļiem.  Jo precoties pārgāja vīra uzvārdā Sniedze. Hmm.. būs šitas jānoskaidro. 

Jāņa mamma šad un tad kaut ko iedod ar tādu domu, lai saglabājam. Mūsu mājā šī nav vienīgā lieta ar stāstu. Ir tā kā ir, un man kaut kā dažas lietas aizmirstas.. nu tie stāsti :(( tāpēc esmu nolēmusi tos pierakstīt, šoreiz šajā blogā, bet par citām lietām citur, bet par to citreiz......... 

       Tad nu šodien nolēmu, ka ir tā diena, kad vajadzētu mēģināt mazgāt.. iestāvējies bij ļoti, patiesībā no balta toņa tur nekā nebija, ka tikai pelēks un tējas toņa brūns. Uz pāris stundām ieliku pamērcēties un tad saudzīgi vešenītē iekšā. Izkarot likās, aiii.. nu bik labāk būs, bet nu ne tā kā gribētos... bet! kad nu izžuva, secināju, ir pat ļooti labi. Un tāpēc brīdi pirms negaisa izdomāja, ka galdauts pelnījis ka viņu safočē :)))
 




 Es saprotu un zinu, ka patiesībā nekā īpaša jau te nav... noteikti katrā otrajā mājā ir senas lietas un ar stāstu...  katram tas ir, tikai... vai mēs šo stāstu sadzirdam, uzklausām, novērtējam, cienām un saglabājam. Es ne reti humpaļbodītēs esmu pamanījusi lielus rokdarbu šedevrus... tos laikam nebija kas uzklausa.. viens no tādiem bij skaists rišeljē tehnikā izšūts galdauts.. un tikai!! par 29 santīmiem. 

 Zinu, ka Luīze neapvainosies, ka galdauts šovasar vispirms tiks uzklāts māsas izlaiduma ballei par godu. un!?- ceru, ka Luīze šo galdautu glabās un godās. Bet es  pamanīju vienu mazmazītiņu caurumiņu, došos pielabot galdautu. 

Un kā ir tavās mājās ar senajām lietām?

Sandra 

5 komentāri:

  1. Nudien skaists! man jau liekas, ka gluži katrā mājā nav šo seno lietu. Tikai tajās, kur ir tādas vecmāmiņas, kas noglabā.
    Man arī ir palaimējies šo to skaistu un vērtīgu savā saimniec;ibā iegūt.

    AtbildētDzēst
  2. Ļoti skaists galdauts. Man arī gribētos, lai man mantojumā būtu tikušas šādas lietas ar stastu , bet diemžēl man tāda laime nav tikusi.

    AtbildētDzēst
  3. Galdauts ļoti skaists! bet apskaužu Tevi un Luīzi, jo man tāpat kā Klērai nav nekā šāda

    AtbildētDzēst
  4. Burvīgs galdauts! Ar vēsturi un vērtību. :)
    Mūsmājas relikvijas ir skāris laika zobs, tādēļ kārta pašai radīt darbus, kas būs sava veida vērtības manai paaudzei. :)

    AtbildētDzēst
  5. Nu jā... man jau kaut kā liekas, ka pilsētā relikvijas parasti ir kādas senas mēbeles... bet laikos- rokdarbi. Un cik es zinu, gandrīz katrā otrajā lauku mājā bija stelles, un arī tagad noteikti tās kaut kur šķūnīšos vai kur citos stāv. Vismaz manā mājā ir. Man pat ļooti gribētos tās atkal iedzīvināt, bet diezko reāli nav, jo viss ir pa detaļām un kaut kur pa malu malām.


    Un jā, piekrītu Sixspārnei, ja nav, mēs varam to labot.. atstājot saviem bērniem savus rokdarbus ar visu stāstu.

    AtbildētDzēst


- paldies-