PAR SIENĀZI UN MONĒTĀM

Reiz pa Ņujorkas centru pastaigājās indiānis ar savu draugu. Tuvojās dienas vidus, Manhetenā bija cilvēku ka biezs, pīpināja mašīnas, ik pa brīdim iegaudojās sirēnas.


Pēkšņi indiānis teica:

– Es dzirdu sienāzi.
– Ko? Tev rādās! Šajā troksnī tas nav iespējams, – teica draugs.
– Un tomēr es dzirdu.

Indiānis ieklausījās vēlreiz, tad devās pāri laukumam – tur atradās lieli podi ar dekoratīvajiem krūmiem. Viņš atlieca zarus, un tiešām – zem tiem sēdēja sienāzis.

– Neticami! – iesaucās draugs. – Tev laikam ir absolūti izcila dzirde.
– Nē, man ir parasta dzirde, – atbildēja indiānis. – Vienkārši visu nosaka tas, kurās skaņās tu ieklausies.
– Un tomēr tas nav iespējams! – teica draugs. – Es nekad šajā troksnī nedzirdētu sienāzi.
– Protams, ne. Un es tev parādīšu, kāpēc.

Viņš izvilka no kabatas sauju ar sīknaudu un meta monētas pret trotuāru. Un, neraugoties uz ielas troksni, gandrīz visi cilvēki apmēram piecu metru rādiusā pagriezās monētu skaņas virzienā.

– Tagad saprati, par ko es runāju? Viss atkarīgs no tā, kurās skaņās tu ieklausies.

avots "Annas psiholoģija"

Sandra ♥