piektdiena, oktobris 03, 2014

Vai jūsu mamma bieži krāso matus?

.. tādu jautājumu Luīzei uzdeva palātas biedrenes mamma, jo laikam jau nevienam vien gribas izteikt līdzjūtību. Bet nu komunicējot ar manām meitām visi viņas apbrīno, jo smiet par da jeb ko, un da jebkurā situācijā viņas māk. Nu piemēram Luīze pamanījās selfiju uztaisīt pat ātrajā palīdzībā, jo bija spēcīgu zāļu ietekmē un tai mirklī nesāpēja. 
 Pēdējo nedēļu laikā notikumi seko viens otram. 
Pirmkārt, Elīna salauza roku. Nu trakums,nepietiek ka jau Luīze ir aptekalējama, nu arī Elīna savā rīcībā ir mazliet ierobežota. Atkārtošos, ka abas māsas dzīvojas pa Rīgu, tā teikt- Luīze māsas apgādībā. Pirmajā mirklī zvanīju, un teicu, braukšu pie jums jūs abas apkopt, barot utt.. uz ko saņēmu ātras atbildes- nē... nē.. nevajag... mēs labi tiekam galā.. Līdz kādu dienu Luīzi jau gribējām vest uz Madonu, kad viņas pēkšņo sāpju dēļ, no šīs domas ātri vien atteicāmies. Vakarā nekas cits neatlika, kā saukt ātro palīdzību un  Luīzi vest uz slimnīcu. Tā nu Luīze Elīnas pavadībā tika nogādāta atpakaļ slimnīcā. Protams neiztika bez kurioziem tādu komplektu ieraugot, viena uz kruķiem, otra ar lauztu roku... Viens no jautājumiem - vai jūs cietāt avārijā??  Sāpēs Luīzei bij tik ļoti lielas, ka slēdzās ārā, bet vienalga, visu laiku pavadījusi doma, nepadoties, tikai nepārtraukt visu iesākto, jo arī tāds variants tika izskatīts. Bet kā saka- pirms padodies, atceries,kādēļ tu to visu uzsāki! Protams nolemts nepadoties... un turpināt sadzīvot ar aparātu uz kājas un iet uz mērķi. Mums visiem atliek Luīzi tikai atbalstīt un apbrīnot. Kuriozs, ka atgriežoties slimnīcā, viņa nonāca tajā pašā palātā un  tajā pašā gultā un dažām māsiņām izsauca dežāvū sajūtu, kad nesaprata, bija mājās vai ne....  

...manas meituces... 
Un tad nu man viņu- nē, mēs galā tiekam netika uzklausīts, un es ceļoju uz Rīgu pie savām meitucēm. Tā nu es dzīvojos pa Rīgu. 
Nu jau Luīze ir izlaista no slimnīcas, dzīvojam un gaidam pirmdienu, kad Elīna varbūt tiks vaļā no sava ģipša, bet Luīzei kārtējā pārbaude pie sava ārsta.
 Dienas paiet ātri, pa retai reizei izejam pastaigā, bet pārsvarā pa logu vēroju jumtus, un sajūta,ka tur kāda rītā pamanīšu Karlisonu, kurš dzīvo uz jumta :)))) tāda sajūta mani nepamet.


Pa mirklim arī pašuju, un starp citu, man par lielu prieku atrisinājās problēma ar iztrūkstošo Riolis diedziņu, jo kā izrādās tos tirgo tepat vien Origo rokdarbu bodē. Ju-hū!!!ir arī kāds prieciņš visā piedzīvojumu jūklī.
BET!!?!- arī šis viss paies un atcerēsimies ar smaidu...tāpēc dzīve nebeidzas... Jānopērk jauna matu krāsa un jādzīvo tālāk.... Es zinu, zinu....Katram savas problēmas... citiem maize par cietu, citiem briljanti par mazu.... mums viss ir OK 
Tāds nu man ir iesācies oktobris...

Lai katra diena ir diena, kas sagādā prieku! 

Sandra 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru


- paldies-