Dod katrai dienai iespēju kļūt par tavas dzīves skaistāko dienu!

trešdiena, janvāris 25, 2017

Kleita.

Šodien ir trešdiena un es nolēmu mazliet parunāties.
Jā, sen jau to neesmu darījusi.

Šoreiz  mana tēma būs par kleitām :)))
 Kapēc?
- tāpēc, ka tāda sakritība...
- tāpēc, ka man gribas parunāties par kaut ko....
- tāpēc, ka trešdiena...
- tāpēc, ka Ineses Prisjolkovas 100 dienu apņemšanās ciklā šodiena  veltīta kleitām...
- tāpēc, ka man patīk kleitas...

Pirms pāris gadiem, ja nekļūdos, tad Plūmītes blogā-bija akcija par kleitām vai svārkiem.  Nu kaut kā tamlīdzīgi. Precīzi neatceros kas un kā, tik palicis atmiņā, ka aicināja būt sievišķīgām, staigāt kleitās, lakot nagus (atzīšos, bloga ziņu neuzmeklēju un nepārlasīju). Izlasīju,nodomāju, forši, bet man kaut kā atmiņā palicis, ka es nebiju uzrunātā auditorija: man nav mazu bērnu, man daudz gadu. Nu nesajutos  uzrunāta, bet nodomāju, hmm.. forša doma... es ar varētu sev tādus izaicinājumus uzrīkot... tā viss pagāja, un aizgāja. Es savu trūcīgo skapja satura šai ziņā nemaz i nepakustināju. Pagājušajā ziemā es kādā dienā izdomāju, ka viss! izaicinu sevi staigāt kleitā vai svārkos. Kleitas nav, uzvilku svārkus, mājās meitai skaļi paziņoju, ka man nedēļas izaicinājums un devos dienā iekšā :))) Jāaaa... kā tad... sniegs jārok, pēc malkas jāietun uz tā saucamo kačigarku ar jāstaigā māju kurināt. Nezinu cik stundas bij pagājušas, bet tie svārki tika  nolikti dziļāk skapī atpakaļ ātri vien. Nu ko tad tur teikt,  Luīze ar secināja, nu ātri gan tev tas izaicinājums beidzās, i diena nepagāja. Ar nopūtu un klusēdama, sajutos izgāzusies paklusēju un dzīvoju tālāk. Vasarā protams, kleita, svārki. Tad tas nav sarežģīti, tas piedienas vasarai un es pat ik vasaru nopērku kādu kleitu speciāli  staigāšanai pa māju.

Nu nav jau tā ka man nav pilnīgi nevienas kleitas... ir! (ar nopūtu un  visādām domām galvā ) ir man pāris kleitas nopirktas. Uzvilku uz skolas salidojumu,  uz bērēm pa ātro tika nopirkta tumši zila kleita, jo tā vajag. Bet atnākot mājās vienmēr tās kleitas  ir gribējies novilkt ātrāk kā zābakus :)))) nu nesajutos  nekad es viņās labi. Manuprāt ne  savā domāšanā, nedz arī vizuāli. Ir, ir man tie kilogrami... un ne mazums... bet ja nu kādai vajag, varu mierīgu sirdi  kādus pāris desmitus atdot pavisam :))))))

Tā nu es dzīvoju savu dzīvi nost ar domu un saprašanu- kleitas nav priekš manis.  Tad pēkšņi vasaras sākumā es mazliet paeksperimentēju (savādāk to nevaru nosaukt) ar savu domāšanu un apziņu,  un tā kādā transa stāvoklī es nopirku sev svārkus. Jā.. pamodos izejot no veikala, bet ko ta vairs....  devos pa ielu uz priekšu ar domu, šausmas, ko ES!! izdarīju :(  Pēc tam attapos, nu cik tad pati sevi varu te rāt nieka 6 eiro dēļ. Nopūtos, dzīvoju tālāk un pat pāris reizes vasaras laikā es uzvilku TOS svārkus. Un dīvainā kārtā es viņos pat sajutos ļoti labi.

...ceturtā kleita... 
Tad kādā rudens dienā es uztaisīju mazu revīziju savā grāmatu plauktā un atklāju, ka L. Heijas grāmatas man vairums ir pa divām. Zinu, ka meitām nevajag, es kursā piedāvāju  savām kolēģītēm.  Jā, viena ņemšot visas. Tā nu es biju atbrīvojusies no pāris grāmatām un man bija neplānota maza naudiņa. Gāju pa ielu un atkal kā transā iegāju veikalā un nopirku kleitu, bet tā kā mazliet jau apzināti jo  man tā gribējās.   Protams, protams... kur nu bez sirdsapziņas pārmetumiem utt... kādu nedēļu iekšā vārījos .. manī duēļojās :))) manas domas... viena es domāja, ka man vajag kleitu, viss ir labi, bet tā otra es visu laiku kašķējās, ka izdota nauda, jo klāt jau ar bij jāpieliek naudiņa un tie vairs nebija tikai 6 eiro. Pagāja nedēļa, un es izdomāja, ka tā kleita ir jāuzvelk, uzvilku un viss...  No tās dienas ir pagājuši aptuveni 3 mēneši, nevienu!!! dienu es vairs neesmu uzvilkusi savas tik ierastās vecās džinsenes un atzīšos, ka es pat nezinu kur viņas ir. Un pa šiem trīs mēnešiem  es esmu nopirkusi vēl 3 kleitas. Es zinu, zinu ko domājat... un kā tad ar tām zeķubiksēm... tām tak nav normālu lielo izmēru (jo es taču liela) ir ziema, ir auksti. Pirms tam ja nu bija tā vajadzība uzvilkt kleitu, tad es vilku zeķes. Zeķubikses, nu nē.. Kādā reizē mana māsa man atdeva pilnīgi jaunas ļoti dārgas zeķubikses ar tekstu, nopirku nepareizo izmēru, varbūt tev derēs, ārā mest žēl.... Paņēmu aiz pieklājības, jo teica takš ka dārgas :)))))) nu tagad bij tā reize kad  stāvēju un domāju, atvilknē, ir, varbūt jāuzvelk.. un ziniet.. ei-t u-nost!!! tiiik foršas.. tik laba sajūta... mmmm... Protams,  visus šos trīs mēnešus es nestaigāju ar vienām un tām pašām zeķubiksēm :)) ne, ne... tik traki nav...  FB pēkšņi man iekrita acīs kāds posts, kur viena sieviete stāsta, ka Drogās ir ļoti labas zeķubikses lielajiem izmēriem utt.. nu tad tā manas mīļās družkas :))) es to 25 eiro dāvanu karti Drogās notriecu zeķubiksēs :))))) ( draudzenes uz dzimšanas dienu uzdāvināja Drogu dāvanu karti ar nosacījumu- nopērc beidzot kaut ko sev un ļoti labu) .. tad nu es tā arī izdarīju :)))) Ja un kad es pastāstīšu, es nezinu vai viņas domās tāpat kā es :)))))

Par foto- - ceturtā kleita. :)))  Jā, mans telefons izdomāja un apklusa, viss... un tā kā dzīve bez telefona nav nekāda jautrā, tad nu  vīrs ar meitucēm zem eglītes man nolika jaunu telefonu. Mērot kleitu es pēkšņi atcerējos, ko parasti iepērkoties dara Elīna un Luīze  :)))) sūta kaudzēm bildes no uzlaikošanas kabīnēm :)) tad nu es ar :)) Tikai man bija ļoti maz laika tai dienā lai skaisti iepozētu, tāpēc tikai izmēģināju pa ātro, jo man bij jāskrien uz lekciju, kā nekā students tak skaitos :)))) (un bilde no telefona nebij vēl izdzēsta, noder šodienas ierakstam)

Ko domā manējie par manām kleitām un mani?- es nezinu :)))))  Es dzīvojos kā vienmēr, mājas kurināšanu neviens nav atcēlis, eju un daru.. bet nez... tā kleita kaut kā netraucē vairs :)))   Ak  jā,  Luīze sākumā noteica gan, nez uz cik stundām tad šoreiz :))))))

Tāds nu man šoreiz ir stāsts par mani un kā es nonācu tik tālu, ka  3 mēnešu laikā man ir 4 jaunas kleitas :)) Nu labi.. es  jau zinu, ka ir kas pērk kaudzēm un dienā varbūt pa desmit kleitām, bet ne jau par to ir tas stāsts...... Es tikai gribēju pateikt, ka reizēm notiek visādi brīnumi arī tur galvā :))))

Staigāt kleitā, tas ir forši, arī saritinoties dīvāna stūrītī kleita netraucē ;) Un kādas ir Jūsu attiecības ar kleitām??

Sandra S. 

7 komentāri:

Tekla teica...

Izsaku atzinību! Un lielu! Par drosmi izmēģināt! Par to, kas notika Tavā galvā! (Varētu arī manējā kas pamainīties!) Par to, kas jau noticis! Par četrām kleitām! Vareni...
Mans stāsts ir skumjš. Pēdējo 20 gadu laikā nav iegādāta neviena kleita. Neviena!!! Ir vietas, kuras nav pieklājīgi apmeklēt džinsās, tāpēc man ir 4-5 garie svārki. Pārējais apģērbs - bikses, žaketes, blūzes... Diezgan nožēlojami, nākas secināt.
Tāpēc, sveicu Tevi Tavā sievišķībā!

Jana teica...

Paldies par iedvesmojošo rakstu! To lasot sapratu, kā biju sailgojusies pēc tavām "redaktores slejām"))))
Bilde ir vnk kolosāla! Tāda īsta.
Es ar kleitām esmu uz Tu:)

Sandra teica...

Paldies.. varu sajusties lepna :)))) nu man kleitas nebija kādus 10... 14 gadus pirktas....un tieši tā, neies tak džinsos..
Bet es nu zinu, tā fīča ir labās zeķubiksēs... :))))

Sandra teica...

.. jā.. bilde īsta.. domāju, kā viņas tur fočē.... nu mācos... :))))

Elīna Sniedze teica...

Aaaaaaa! Mammu, nu ko tik feinu nebiju iedomājusies, tā bilde ir kolosāla! Re, ka tomēr telefons patīk! un par kleitām esmu sajūsmā! Tu jau atceries, ka mani ar nevarēja dabūt kleitās un toreiz dusmīga pļāvu zāli kleitā :D toties tagad kleitas manā skapī ir vairāk nekā jebkas cits! un daaaaudz zeķubikšu ;D
PRIECĀJOS!

Sandra teica...

Jā.. laika bij maz, nevarēju izlemt kuru kleitu pirkt, tad vilku ātri visas vēlreiz.. Nu pamazām aprodu ar telefonu, bet iet vēl visādi...
Ak vai. laikam tā reize, kad es tev liku vasarā uzvilkt kleitu, ar tekstu, ka tu tak esi meitene, tev tagad mūža trauma :)))))
Bet mūsu Luīze ar pamazām aprod un pieņem kleitas neskatoties ne uz ko... un viņai jau ar divām ir par maz... Luīzei?!- kas to būtu domājis...
Vispār forši ir, ka mēs beidzot visas velkam kleitas.... ;)

Sigita teica...

Ar mani tā: darbā uz Jūs, mājās uz Tu... Vairāk gan tas ne par kleitām, bet par svārkiem. Man drīzāk bērnības trauma, ka ļoti metu acis uz džinsiem, bet tas bija deficīts. Tad bija zilas skolas kleitas. Bet mājās biju puiciskā meitene, kura kāpelēja pa kokiem, veciem mūriem, un, loģiski, staigāju biksēs. Kad formas sāka ignorēt, gāju uz skolu tajos dažos retajos svārkos. Vidusskolas gados beidzot džinsi kļuva pieejami bez blatiem un tā tie turpmākie gadi pagāja - džinsos. Nekad biksēs neesmu jutusies slikti. Vēlāk gan atmaigu pret svārkiem un kleitām, bet darbs bija bērnudārzā ar maziem bērniem, kuriem jāpalīdz saģērbties un vai! cik vienkārši plīst zeķbikses, kad kāds kā makšķeri iekabina apģērba lipekli! Tāpēc svārki un kleitas atlika svētkiem. Nesen gāju dejot. Tur bija neslikts noteikums: biksēm nē!

LAIME MĪL KLUSUMU... LAIME IR TAGAD!!!

- paldies-