piektdiena, oktobris 26, 2018

Oktobra mirkļi -26.oktobris.

Mūsu māja atrodas tuvu pie ceļa... tā vienmēr ir bijis ar visām manām mājām kur esmu dzīvojusi. Tā nekad nav bijusi ne dziļi mežā, ne pāri laukam... un esmu ievērojusi ka vismaz pēdējās trijās manās dzīvesvietās vienmēr aug liepas... Rīgā stāvot uz balkona un tās vērojot domāju,  re kā... viena lielāka, otra mazāka, nu gluži kā mēs ar Ingu; viena lielāka, otra mazāka. Tagad Rīgas liepas abas lielas.... un mēs ar. Dažreiz domāju, hm... man meituces... ar kā liepiņas.... bet šodien ejot pa ceļu domāju... vai ku tālu, tālu manas mazās meituces ceļš ir aizvijies... viņa gan vienmēr atsmej, ka pie viņas viss pa sauszemi, nav nekādiem okeāniem pāri jālido... nu ok... baigais jau mierinājums ne?!! mammai, kuras mazā meituce ir kaut kādus desmit tūkstošu kilometru attālumā.... Bet domās ik dienu esmu kaut kur tuuur.. Kambodžā....


Paulu Koelju ir teicis, ka:
 "Katram cilvēkam ir savs ceļš, kā pāriet tiltu."

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru


- paldies-