 |
| Svecīšu vakars Atašienes kapos. |
Jā... tēma tāda, par ko parasti it kā nerunā, jeb tēma, kuru nav patīkami apspriest. Arī es pati, pirms pāris nedēļām, sarunā ar tuvu cilvēku gados, iesaucos, trakums, par ko mēs šobrīd runājam?! pēc tam pārdomājot nodomāju, bet labi taču tā zināt, ko cilvēks grib vai domā....Lai gan lasot, literatūrā agrākos laikos bieži kaut kur bēniņos bija zārks, un skapī glabājās tā saucamā mirstamā kārta (drēbes). Arī manai vecmammai tāda bija, un tas patiesībā atviegloja to grūto mirkli... Man pat patīk, ja es zinu, ko cilvēks vēlas aizejot.... Mans Robčiks kādā reizē staigājot pa kapiem noteica... es gribētu zem tā ozoliņa gulēt... un??... tā nu sagadījās, ka viņš tiešām guļ pie jeb zem tā paša ozoliņa....
Bet ne par to ir šīsnedēļas tēma... būtība ir nebaidīties dzīvot... Izbaudīt mums atvēlēto laiku.... bet mēs bieži visu atliekam... uz tad- kad..... un šī nāves atzīšana ir banāli vienkārša... mēs visi nomirsim... tikai jautājums, kā mēs katrs šo dāvanu- dzīvību- izmantosim, liksim lietā... pateiksimies ik dienu par to kas mums ir, par to kas ik dienu mums tiek dots un novērtēsim to...
...iesim un skriesim lēnāk... jo lēnāk iesim, jo piepildītāka un izdzīvotāka būs mūsu dzīve... Mihails Bulgakovs ir teicis, ka laika pietiek visam, ja dzīvo bez steigas...
Kaut kur lasīju, ka tad, kad pārstājam baidīties no nāves, mēs beidzot sākam dzīvot........
1 komentārs:
Paldies par mierīgo atziņu.
Varu no sevis tik nedaudz piebilst. Nav jau ko baidīties no nāves. Tā pienāks tad, kad nu katram tas laiks pienācis. Un sagatavot tuvākos tam ir tikai normāli.
Ierakstīt komentāru