***

Manā smilšu kastē iekāpis kāds,
Un tagad par skatu šo bēdīgs ir prāts.
Tas izjaucis smilšu pilis un mājas.
Smilšu baznīcu saminušas basas kājas.

Kur nu lai rotaļās Dievu es lūdzu?
Kam par šo postu lai bēdas nu sūdzu?
Smilšu altāris sabiris drupās,
Dievnams ir pārvērties smilšu čupās.

Skumja šī diena. Spēle ir galā.
Sāpēs sarāvusies raudu es kastes malā.
Noslaukot asaru jūtu - kāds blakus,
Pienāk un arī slauka man plakstus.

„Neraudi, tante! Vai palīdzēt drīkstu?
Nāc! Es tev rādīšu dievnamu īstu.”
Manām rokām pieskaras sīciņas saujas,
Mazs meitēns apskaujot klātu kļaujas.

Bieži mēs raudam pie sapņu drupām,
Pasauli ceļot no smilšu čupām.
Vienīgi bērni redz pasauli īstu.
Es arī gribētu, bet vai drīkstu?