Kad tovakar atgriezos mājās sieva jau gatavoja vakariņas. Paņēmu viņas roku un teicu: „gribu tev ko pateikt“. Viņa apsēdās un klusām sāka ēst. Viņas acīs vēl parādījās skumjas.
Sajutu, kad man grūti atvērt muti. Bet piespiedu sevi pateikt to, par ko tik ilgi biju domājis. „Es gribu šķirties“...- mierīgā tonī uzsāku sarunu.
Neizkatījās, ka viņu būtu sakaitinājuši šie mani vārdi. Viņa tikai maigi pajautāja: „Kapēc?“
Es neko neatbildēju. Viņa sadusmojās. Metot dakšiņu uz grīdas, uzkliedza man: „Tu neesi vīrietis!“ Tovakar mēs vairāk nesarunājāmies. Viņa raudāja paslēpusi seju spilvenā. Zinu, viņa centās saprast, kas notika mūsu laulībām. Bet diezvai es varēju atrast piemērotu atbildi. Es vienkārši iemīlējos Rasā. Un viņu vairs nemīlēju. Es tikai jutu viņai žēlastību.
Ar vainas apziņu sirdī sagatavoju šķiršanās dokumentus, kur piekritu, kad viņai paliek mūsu māja un automašīna, kā arī 30% manas firmas akcijas. Tik ieskatījusies dokumentos, viņa tos saplēsa. Sieviete, kura ar mani nodzīvoja 10 savus dzīves gadus man kļuva sveša. Man viņas bija žēl, viņas izniekotais laiks ar mani, bet es nevarēju atteikties no tā, ko tik sirsnīgi apsolīju Rasai.
Galu galā viņa skaļi apraudājās, kas man nebija negaidīti. Biju tam sagatavojies. Patiesību sakot, kad viņa apraudājās man pat kļuva vieglāk. Domas par šķiršanos, jau dažas nedēļas mocījušas mani, beidzot ieguva stingru un skaidru tēlu.
Nākamajā dienā atgriezos mājās ļoti vēlu. Noliekusies pie galda viņa kautko rakstīja. Pat nepaēdis vakariņas iekritu gultā un acumirklī aizmigu. Biju patīkami noguris pēc lieliski pavadītās dienas ar Rasu. Kad pamodos viņa vēl jo projām rakstīja. Mani neinteresēja ko viņa raksta, tad pagriezos uz otra sāna un atkal iemigu.
No rīta viņa iepazīstināja ar saviem šķiršanās noteikumiem: viņa no manis neko negrib, viņa tikai grib, lai par šķiršanos būtu brīdināta mēnesi iepriekš. Viņa prasīja to mēnesi abiem, cik vien iespējams, pacensties dzīvot kā iepriekš. Viņa norādīja vienkāršu iemeslu, kāpēc viņa to lūdz: mūsu dēlam ir eksāmeni un viņa nevēlas, kad mūsu brūkošā laulība iespaidotu viņa mācības.
Es visam piekritu, bet viņa vēlējās vēl kaut ko. Viņa paprasīja man, lai atgādinu, kā es viņu nesu uz rokām mūsu kāzu dienā.
Viņa prasīja, kad visu mēnesi, katru dienu viņu uz rokām iznestu no guļamistabas līdz ārdurvīm...
Domāju, ka viņa jūk prātā, bet nevēlējos nevajadzīgus strīdus un piekritu viņas dīvainajam lūgumam.
Kad pastāstīju Rasai par savas sievas šķiršanās noteikumiem, viņa skaļi nosmējās. „Kāds apsurds! Lai arī kādus trikus viņa izdomātu, viņai nāksies samierināties ar šķiršanos“- ar neslēptu nicinājumu viņa pateica.
Mums ar sievu nebija nekāds fizisks kontakts jau kopš tā laika, kad sapratu, ka gribu šķirties. Tātad, kad pirmajā dienā paņēmu viņu uz rokām abi jutāmies neērti. Dēls, tieši tajā brīdī iegāja koridorā un pat saplaukšķināja: „tētuks nes mammīti!“ Viņa vārdi man saspieda sirdi. No guļamistabas līdz viesistabai, no viesistabas līdz ārdurvīm- visus 10 metrus- nesu viņu savos apskāvienos. Viņa aizvēra acis un maigi palūdza „nesaki dēlam par šķiršanos“. Es pamāju ar galvu. Tie viņas vārdi mani kaut kā apbēdināja. Pie ārdurvīm noliku viņu uz zemes. Viņa aizgāja uz autobusu pieturu, gaidīt autobusu uz darbu. Es iesēdos automašīnā un klusēdams aizbraucu uz savu uzņēmumu.
Otrajā dienā viss notika gludāk. Viņa pieglaudās man pie krūtīm. Sajutu viņas smaržas. Pēkšņi es sapratu, kad par šo sievieti nerūpējos ilgu laiku... Pamanīju, ka viņa vairs nav jauna. Viņas sejā bija uzradušās krunkas, viņas mati sākuši sirmot! Viņa atdeva visu sevi mūsu laulībai. Kādu minūti es domāju, ko es izdarīju ar viņu.
Ceturtajā dienā, kad paņēmu viņu uz rokām, sajutu, ka atgriežas tuvības sajūta. Tā bija sieviete, kura savus 10 skaistākos dzīves gadus atdeva man.
Nākamajās divās dienās ievēroju, kad tuvības sajūta aug. Neteicu to Rasai. Nedēļai beidzoties ievēroju, kad kļuva viņu vieglāk nest. Droši vien ikdienas treniņš nebija gājis veltā.
Vienā rītā viņa nekādīgi nevarēja izvēlēties ko uzvilkt. Viņa piemērija diezgan daudz kleitas, bet neatrada piemērotu. Viņa nopūtās: “visas manas kleitas izaugušas“. Es pēkšņi ievēroju cik viņa notievējusi, tas bija tas iemesls kāpēc man kļuva vieglāk viņu nest. Un pēkšņi pan iešāvās galvā... viņa tik daudz sāpes noglabājusi savā sirsniņā. Neapzināti es noliecos un pieskāros viņas galvai.
Tajā mirklī istabā ienāca dēls sacīdams: „tētuk, laiks nest mammīti.“ Acīmredzot, kā viņa tētis katru rītu nes viņa māmiņu savās rokās, kļuva viņam svarīga dzīves daļa. Mana sieva pamāja viņam ar roku, lai viņš pienāk tuvāk, un stipri apķēra viņu. Es pagāju malā, jo baidījos pārdomāt pēdējā minūtē. Tad paņēmu viņu uz rokām, izejot no guļamistabas, izejot caur viesistabu un koridoru. Viņas roka maigi un vienkārši apvijās man ap kaklu. Es stipri viņu turēju savos apskāvienos- tieši tā, kā mūsu kāzu dienā.
Mani skumdināja tas kā viņa notievēja. Pēdējā dienā, turēdams viņu rokās, smagi gāju uz priekšu. Dēls aizgāja uz skolu. Stipri viņu spiesdams pie krūtīm, pateicu: „es napamanīju, ka mūsu dzīvē tik ļoti trūka tuvības“.
Aizbraucu uz darbu... steidzīgi izlecu no automašīnas, paliekot to neaizslēgtu. Baidījos, ka jeb kāda vilcināšanās nepiespiestu mani pārdomāt. Ātri kāpu augšā pa kāpnēm, kur mani jau gaidīja Rasa. „Piedod, Rasa, bet es vairs negribu šķirties“- pateicu viņai. Viņa paskatījās uz mani. „Vai tev temperatūra?“- jautāja viņa, censdamās pieskarties manai pierei. Es atstūmu viņas roku. „Piedod Rasa, bet es nolēmu nešķirties. Mana laulības dzīve, visticamāk, bija garlaicīga tādēļ, kad mēs ar sievu nespējām novērtēt mūsu ikdienas dzīves detaļas, nevis tāpēc, kad pārstājām viens otru mīlēt.
Šķiet tikai tagad sapratu, kad mūsu kāzu dienā ienesot sievu mūsu mājās, es apņēmos viņu sargāt līdz nāve mūs šķirs“.
Pēkšņi Rasa kā no miega pamodusies iepļaukāja mani, aizcirta durvis un sāka raudāt. Es jau skrēju lejā pa kāpnēm uz automobīli.
Pa ceļam apstājos pie ziedu veikala. Pasūtīju skaistu ziedu pušķi savai sievai. Pārdevēja pajautāja, vai vēlos kautko uzrakstīt uz kartiņas. Pasmaidīju un uzrakstīju: es nēsāšu tevi uz rokām katru rītu, līdz nāve mūs izšķirs“.
Tajā vakarā atgriezos mājās ar ziedu pušķi rokās un smaidu sejā. Ātri uzkāpu pa augšā kāpnēm... mana sieva gulēja gultā mirusi.
Mana sieva cīnījās ar vēzi mēnešu mēnešus, bet es biju tik aizņemts ar Rasu, kad to pat nepamanīju. Ārstēšana bija neefektīga un viņa saprata, ka cerības izdzīvot vairs nav...Gribēdama apsargāt mūsu dēlu no negatīviem pārdzīvojumiem dēļ mūsu šķiršanās, viņa palūdza pagaidīt to vienu mēnesi...
Tagad- vismaz dēla acīs- esmu mīlošs vīrs...
/ stāsts no interneta plašumiem /
