Šorīt bij fantastisks rīts... saule, rasa... pusstundu staigāju ap māju fočēdama... baudīju un priecājos... domāju, nu grūti būs izdomāt, kura bilde būs tas mans dienas mirklis...
Un tad pusdienas ēdot paskatījos pa logu... govs... Āaa... es sēdēju, smaidīju un priecājos par šo mirkli... Likās ka kāds pagriezis laiku atpakaļ.... Man patīk dzirdēt skaņas no atmiņām... kā traktors pukšķina tālumā, bet ne visiem ir tā man vajadzīgā skaņu nots.... man patīk kā vakarā goča sauc pēc saimnieces... Nē, nē.. es netaisos pirkt govi :)) bet vienkārši atceros laiku kad mums tāds ragulopiņš bija... Es zinu, citi, nenieka te nesapratīs, bet tas ir mans mirklis ;)
Un vai tad šajos vārdos nav liela patiesība? :
"Ne tas, cik daudz mums pieder, dara mūs laimīgus,
bet gan tas, cik ļoti mēs to izbaudām."
/C. H. Spurgeons/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru