Pavasaris protams sākas ar sniegpulksteņiem, ar krokusiem piemājas zālājā, kuru laikam ap simtu esam sastādījuši lai zied viss zālājs... Visi ir vienādas krāsas, tādi smilšu dzelteni... gribējās lai būtu raibi, kā bij solīts uz iepakojuma, bet gadījās tā, ka iepakojumā visi bij vienas krāsas un ir super....
Pavasaris turpinās ar atraitnītēm... ak dieviņās kā man viņas patīk... nu ļoti, ļoti.... Tāpēc, kad pamanīju sludinājumu, ka jau tirgo, devos uz Bērzauni tās iepirkt... Pirms daudziem gadiem, nu ļoti daudziem gadiem, kad es maija pirmajās dienās tirgū staigāju un prasīju pēc kaut kā ziedoša, par mani smējās... es atceros to pazemojošo sajūtu... es biju atgriezusies no Nīderlandes, un tur pēc Keukenhofas tik ļoti gribējās arī te to agro košumu, ka biju gatava pirkt, bet nekā... nu tas bij ļoti sen, gadus 20 un vairāk atpakaļ.... tad tantes tirgoja tik tomātus un kāpostus... un vēlāk maija vidū samtenes... pa retam parādījās petūnijas... ai.. kā tagad mēs esam izlutināti... mēs varam priecāties par tik lielu puķu dažādību....
Šodien manas košās atraitnītes tiks iestādītas savās goda vietās.... Starp citu, pagājušajā gadā es atraitnītes iestādīju 27. aprīlī... šogad iestādīšu par 20 dienām agrāk... ju-hū!
Kādu vakaru sakārojās aizbraukt uz Lubānas puses mežiem pēc lakšiem... mmm... kas tur par laukiem... es zinu, zinu, par Sarkano grāmatu utt.... gadiem cilvēki viņus tur plūc un nekas neiet mazumā... kur tie ir, tur ir.... Jā, man pie mājas arī aug, pagājušajā pavasarī tirgū nopirku stādiņus...
Vēl liekas ka mazliet par agru, gribētos garākus, bet nu skaidri zinu, ka mani piemājas ir tik pat lieli kā mežā...
Varētu teikt, uz meža takas, bet nekā... uz meža ceļa...
Mežā atradu nātres.. Jānis jau pukstēja, vai tad mēs te nātrēs atbraucām? :)) bet pie mājas man te nav.... un kas tas par pavasari bez nātru zupas....
Nātru zupai nepieciešams: žāvētas ribiņas, kartupeļi, burkāni, pērļu grūbas, sīpols, sāls, protams nātres un šoreiz arī sauja lakšu... + krējums... mmmm....
Pavasaris man NE-normāli patīk, tāpat kā visi citi gadalaiki, bet tas ir laiks, kad man ir lielāks stress, kā citos gadalaikos... Kapēc?- tapēc ka liekas, ka es neko nevaru paspēt... nevaru paspēt sakopt visu savu teritoriju ap māju, nevaru paspēt izbradāt upītes krastus savā Marinzejā, nevaru paspēt kaut ko laikus iesēt, nevaru paspēt izčīkstēt sev jaunu siltumnīcu:)) nevaru paspēt uzrakt kādu jaunu puķu dobi utt... tā es varētu turpināt vel ilgi un gari... un tad kādu dienu es izlasīju šo... nu dien tas manī rada mieru... nu ticiet man...
Reiz vecmāmiņa man deva padomu:
- Ja Tev ir grūti, ej maziem solīšiem... Dari to, kas Tev jādara, pa drusciņai, – viņa paskaidroja.
- Ja Tev ir grūti, ej maziem solīšiem... Dari to, kas Tev jādara, pa drusciņai, – viņa paskaidroja.
– Nemēģini ieskatīties nākotnē. Nedomā par to, kas notiks rīt. Nomazgā traukus. Noslauki putekļus. Uzraksti vēstuli. Uzvāri zupu...
Redzi? Tu ej maziņiem solīšiem.
Redzi? Tu ej maziņiem solīšiem.
Paspēri solīti, apstājies, atpūties, paslavē sevi. Atkal sper nākamo. Pēc tā – trešo. Tu pat nepamanīsi, kā tavs solis kļūs platāks.
Pienāks laiks, kad tu spēsi par rītdienu domāt bez asarām.
Pienāks laiks, kad tu spēsi par rītdienu domāt bez asarām.
Jeļena Mihailova "Veco atslēgu istaba"
Ejam iekšā pavasarī maziem solīšiem ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru