...man nevienam nav jātaisnojas, bet ja vēlos, varu paskaidrot... bet taisnoties?!- man vairs nav tas vecums lai es to darītu....
Tā taču ir, kad manām dzīves vietu, jeb kolektīvu , manā gadījumā manas krustiņdraudenes nu jau ar ir pamazām attālinājušās, jeb es no viņām... jo esmu sapratusi, ka dvēsele jau nav nekādas ārdurvis, nevajag katram to vērt vaļā....
...bieži mainās arī draugi, paziņas utt. ...viņi mainās un var tos iepazīt grūtā brīdī... it īpaši ja ir veselības problēmas, vai arī ja dzīvē neiet, tad negribas ne pašam runāties, nedz arī citiem ar tevi runāt... mani personīgi nenormāli tracina ja pajautā: kā iet, un uzreiz pats jautātājs atbild: būs jau labi... tad man liekas tas tāds, rupji runājot, kontrolšāviens?
Saziņa ir interesanta lieta... es zinu, ko vēlos pateikt, bet es nekad nezinu, ko tu sadzirdēsi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru