“Redzi, tēt, ainava tik ātri mainās, zaļie koki paslīd viens otram garām, tas ir tik skaisti!” Šāda uzvedība no trīsdesmitgadīga vīrieša lika pārējiem justies savādi. Ļaudis sāka kurnēt par dēla uzvedību. “Šis cilvēks liekas nedaudz jucis”, nočukstēja jaunlaulāto pāris viens otram.
Pēkšņi sāka līt…. Lietus lāses krita ceļotājiem virsū pa atvērto logu. Trīsdesmitgadīgais vīrietis sāka priecāties un teica: “Tēt, paskaties cik burvīgs ir lietus!”
Jaunlaulātā pāra sievai dažas piles uzpilēja bojājot tās gaišo kostīmu.
Jaunā sieviete pēkšņi neizturēja: “Vai jūs neredzat? Tas ir parasts lietus – katru dienu ir tāds šajā klimatā! Ja jūsu dēls nejūtas labi, viņš jānogādā pēc iespājas ātrāk garīgās veselības medicīnas iestādē… lai netraucē ļaudīm turpmāk!”
Vecais vīrs vilcinājās, apdomāja atbildi un klusinātā balsī sāka stāstīt: “Mēs ar viņu tieši šobrīd braucam no medicīnas iestādes… Manu dēlu no rīta izrakstīja… Viņš bija akls no dzimšanas, pagājušajā nedēļā viņš atguva redzi, tādēļ lietus un daba ir jaunums viņa acīm… Lūdzu piedodiet mums par sagādātajām neērtībām…”
/pārdomām- pārkopēts no i-neta plašumiem/
3 komentāri:
ahhh.. nedaudz skumji, bet tā jau ir.. mēs nenovērtējam to, ka varam redzēt...
mēs dažreiz daudz ko nenovērtējam :( ( atceries Polliannas spēli - tur ir jāmācas katrā lietā saskatīt labo un priecāties.. mēs ar Luīzi bieži par to runājam un!- spēlējam :)) )
Fantastic job. Thumbs up!
Also visit my web-site ... canapé cuir
Ierakstīt komentāru