Dzīves mācības no 87gadīgās studentes Rozas

Kādā no lekcijām profesors mūs iepazīstināja ar jauniņo. Tajā brīdī es sajutu vieglu pieskārienu pie pleca. Pagriezusies, ieraudzīju mazu, sīciņu sieviņu, kura smaidīja tik atklāti un sirsnīgi, ka smaids parādījās arī manā sejā.

- Sveika, skaistulīt, mans vārds ir Roza un man ir 87 gadi - teica sieviņa - vai varu apsēsties blakus?
Es pasmaidīju un pavirzījos lai atbrīvotu viņai vietu.
- Protams, piesēdiet. Vai varu uzzināt, kas atveda Jūs uz universitāti tik nevainīgā vecumā? - man pēkšņi sagribējās jokot.
- Es šeit esmu tāpēc, ka vēlos sastapt bagātu vīru un sadzemdēt viņam pulciņu bērnu, - piemiedzot aci, pasmaidīja sieviņa.
- Un, ja nopietni? – Roza iepatikās man vairāk un vairāk.
- Ja nopietni... Es vienmēr esmu vēlējusies iegūt augstāko izglītību, un, lūk - esmu šeit! - atbildēja Roza.

Pēc lekcijām mēs devāmies uz studentu ēdnīcu un kopā papusdienojām. No šī brīža, trīs mēnešus, mēs pusdienojām kopā. Roza kļuva par visu studentu tusiņu sirdi un dvēseli. Visi studenti labprāt ar viņu draudzējās, ne reizi neizrādot nepatiku.

Semestra beigās mēs palūdzām Rozu teikt runu izlaiduma vakarā. Kad viņa devās uz tribīni, lapiņas ar runas uzmetumu, izkrita no rokām. Sakaunējusies, viņa centās tās savākt.

- Atvainojiet, esmu kļuvusi pārāk izklaidīga. Vīra dēļ es atmetu alus dzeršanu, tāpēc no viskija reibstu daudz ātrāk - viņa pajokoja. Es nesavākšu savus špikerus, tapēc labāk atļaujiet man vienkārši pateikt to, ko es domāju!

Kamēr smiekli apklusa, viņa noklepojās un sāka savu runu.

- Mēs nepārstājam rotaļāties tāpēc, ka kļūstam pieauguši. Mēs pieaugam, jo pārstājam rotaļāties. Ir tikai četri jaunības, laimes un veiksmes noslēpumi.
Jums jāsmaida katru dienu, atrodiet kaut ko smieklīgu dzīvē. 
Jums ir vajadzīgs Sapnis. Kad Jūs pārstājat sapņot - Jūs mirstat. Apkārt mums ir tik daudz sen mirušu cilvēku, tikai viņi paši to nemaz nenojauš.
Ir milzīga atšķirība starp novecošanu un kļūšanu pieaugušam.  Ja Jums ir 19 gadu un Jūs gadu vāļāsieties uz dīvāna  un neko nedarīsiet, pienāks 20. Ja es vāļāšos uz dīvāna un neko nedarīšu, man pienāks 88. Nav sarežģīti kļūt vecākam.Mums nav vajadzīgs talants vai kādas īpašas zināšanas lai novecotu. Talants ir atrast sev jaunas iespējas pārmaiņu laikā.
Neko nenožēlojiet! Veci ļaudis parasti nenožēlo izdarīto, viņi skumst par to, ko nepaspēja izdarīt. Bet no nāves bīstas tie, kuros pārāk daudz nožēlas. 

Pabeigusi savu runu ar frāzi "Ar cieņu, Roza", sieviņa atgriezās savā vietā. Mēs visi klusējām, cenšoties sagremot dzirdēto.

Pēc gada Roza saņēma augstskolas diplomu, par ko tik ilgi bija sapņojusi. Bet pēc nedēļas viņa klusu nomira miegā. Vairak kā divi tūkstoši studentu atnāca uz viņas bērēm, godinot sievieti, kas ar savu piemēru parādīja, ka nekad nav par vēlu piepildīt savus sapņus un kļūt par to, ko vēlies kļūt.

Nav sarežģīti novecot. Taču ir milzīga starpība starp novecošanu un kļūšanu pieaugušam.
Novecošana ir neizbēgama. Pieaugšana - izvēle.

i-neta avots- http://fit4brain.com/5808 

Sandra♥