mana Luīze...

Lai arī šis ieraksts jau ir manā blogā, iekopēšu to vēlreiz, bet šoreiz ar papildinājumu iz mūsu dzīves.

• Es biju darbā un man vajadzēja uzkliegt bērnam, kurš lēkāja uz skatloga dīvāna. Es pacēlu balsi, bet viņa vēl joprojām turpināja. Es kliedzu vēl skaļāk un viņa nelikās nezinis. Tad pie manis atnāca viņas mazliet vecākā māsa un teica :''Piedodiet, viņa ir kurla, es tūlīt aiziešu viņai pakaļ..''

• Biju rokkoncertā, kur redzēju lielu, garu, nejauka izskata apsardzes darbinieku. Kad es paskatījos atpakaļ pēc kādām 20 minūtēm, pamanīju, ka viņš stāv blakus manai mammai, turot manu 10 gadus veco brāli uz pleciem, lai viņš varētu redzēt skatuvi.

• Pirms kāda laiciņa stāvēju autobusu pieturā un tur kāda veca sieviete pārdeva mellenes. Tad pienāca puiši ap gadiem 25 un viens no viņiem ieraudzīja veco sievieti un uzreiz piegāja pie viņas un nopirka burciņu ar mellenēm, kas maksāja 2Ls, bet deva 5Ls un atlikumu neņēma. Kad viņš aizgāja atpakaļ pie drauga, tas prasīja kāpēc vispār viņam tās mellenes vajadzīgas un kāpēc nepaņēma atlikumu? Puisis atbildēja: "Iedomājies, ja tava vecmāmiņa tur sēdētu..."

• Šodien kopā ar draudzeni biju sabiedriskajā tualetē. Es sūdzējos par to, cik mani mati izskatās nekārtīgi un nesmuki. Maza meitenīte, kura man blakus bija mazgājusi rokas teica: ''Varētu būt vēl sliktāk.'' un pacēla savu parūku." Tev vispār tādu varētu nebūt.''

• Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ''Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi."

• No rīta sastrīdējos ar omi (dzīvojām vienā mājā). Pēcpusdienā ap 15:00 viņa nomira un pēdējais, ko viņai teicu, bija: "Tu esi veca un stulba, tavs laiks jau sen tā kā pienācis". Es nezināju, ka viņa ir loti slima.

• Šodien mans tēvs picas gabalu iedeva mūsu nabadzīgā dārznieka dēlam, kuram bija tikai 6 gadi. Viņš picas šķēli salocīja, ietina salvetē un nolika maliņā. Kad mans tēvs viņam prasīja, kāpēc viņš to neēd tagad, zēns atbildēja: ''Es to aiznesīšu mājās un sadalīšu ar mammu un māsiņu."

• Šodien es izlasīju par zēnu, kura mamma teica, ka dzīves atslēga ir prieks. Kad viņš aizgāja uz skolu, skolotāja skolēniem prasīja, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli. Zēns teica būt laimīgam. Skolotāja teica, ka viņš nav sapratis doto uzdevumu. Mazais zēns teica, ka viņa nav sapratusi dzīvi.

• Šodien tāpat kā citus rītus mans vīrs aiznesa puķes savai mātei. Viņai ir Alcheimera slimība un viņa nemaz nezina, ka viņš to dara katru rītu. Bet viņš to dara tik un tā.

• Šodien, pēc tam, kad redzēju kā manu suni sabrauc automašīna, es sēdēju uz ceļa turot viņu un raudot. Un pirms viņš nomira, viņš nolaizīja asaras no manas sejas.

• 13 gadus veca meitene bija slima ar retu asins slimību. Viņai vajadzēja asinis un viņas 5 gadus vecajai māsai bija īstā asins grupa. Ārsti par to pateica mazajai māsai un viņa piekrita. Kad ārsti bija beiguši noņemt asinis viņa paskatījās izbrīnīta un teica: ''Pagaidiet jūs aizmirsāt paņemt pārējās!'' Meitenīte bija domājusi, ka viņa māsai atdos visas savas asinis.

• Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ''es tevi mīlu'' uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.

• Šodien ap pusdienlaiku iegāju kafejnīcā un jautāju: ''Vai es lūdzu varētu dabūt vienu Latte?'' Puisis aiz letes pasmaidīja un to pasniedza. Kad es vilku ārā naudu, viņš teica: ''Šis dzēriens uz mana rēķina. Jūs esat pirmā persona, kas šodien pateica ''lūdzu''.

• Manam sunim ir trīs kājas. Lielākā daļa cilvēku viņu tādēļ neglauda. Maza meitenīte apmēram 5 gadus veca pieskrēja un vairākas reizes noskūpstīja viņam ausis. Viņa teica: "Kur ir viņas kājiņa? Ja viņai vienu vajag, es varu iedot. Viņai to vajag vairāk nekā man." Es nespēju beigt smaidīt.."

• Šodien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: "Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli?" Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: "Kad tu viņus zaudē."

• Es skolā noskrēju 50 m visātrāk par visiem...Es skraidīju un lielījos, ka man ir ātrākās kājas.. lielījos, lielījos līdz brīdim, kad sadzirdēju, ka kāds raud, paskatījos pa labi un ieraudzīju zēnu bez kājām ratiņkrēslā, kas skatījās man tieši acīs un smagi raudāja.No tās reizes es vairs nelielos, ka es kaut ko fiziski varu vairāk par kādu citu.

/-Pārkopēts no i-neta plašumiem Katru reizi pārlasot asaras acīs ..... /

♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥

Arī Luīze ir saņēmusi izsmieklu par apaviem,jo nu kurš gan vasarā staigā ar tādiem briesmīgiem (ortopēdiskajiem) zābakiem?- , bet to jau nezina, ka Luīzei kreisā kāja īsāka par vairākiem centimetriem.

Kāda skolotāja paziņoja, nu ja negrib slēpot, tad lai srien ap stadionu uz ko es tiešām viņai pajautāju, vai viņa nevēlas vienā kājā uzvilkt augstpapēdeni un otrā čību un paskriet tos pāris apļus ap stadionu? Uz ko saņēmu indīgu smīnu bez atbildes

Kādā reizē es Luīzi gaidīju Narvesenā un viņa aizelsusies ieskrien un skaļi stāsta, ka visu ceļu skrējusi- mammū!- iedomājies, es visu ceļ skrēju... un nemaz nekas nesāpēja... blakus sieviete sāka kaut ko burkšķēt no tēmas atradusi ar ko lielīties un ka tik skaļi neuzvedas, bet man bija vienalga, jo pirms muguras taisnošanas Luīzei staigāšana jau sagādāja sāpes, bet nu pēkšņi skrien... aiii,kādi man bija prieki.  Tādu ikdienas gadījumu ir bijuši daudz.

  Bet gribas pateikt Paldies arī tiem, kas viņu ķēra,kad ar kruķiem ejot skolā pa trepēm krita.. un ne reizi vien.

 Paldies Judītei un Dāvim,kas uz laiku iedeva mājas mūsu kaķim Kričam-Krītiņam, jo kaķis varbūt infekcijas avots un mūsu mājās uz laiku nav vēlams  

 Paldies Samantai, Jonatānam, Elīinai, Guntai, Edgaram, Mariai, Katerinai, Henio, Ilonai, Lienei, Amandai... kas pielika savu roku Luīzes istabas remontā. Piedodiet ja kādu nenosaucu, jo Jūsu bij daudz...

 Paldies Aijai no Jelgavas, kas atsaucās caur Fb un izlīdzēs ar ratiņkrēslu.

 Paldies gribas teikt arī skolai un skolotājiem, kas sola palīdzēs tikt galā Luīzei ar mācībām šai savādākajā mācību gadā...

  Paldies kas Luīzi atbalsta un dod prieku... tādu ir noteikti ir daudz,kurus es nemaz nepazīstu ..vēl...(bet pēc mūsu sarunām zinu ka ir) 

Luīzei ir bijuši dažādi pirmie septembri. Jā, arī uz kruķiem,4 gadus atpakaļ. Pirms diviem gadiem gadu noslēdza uz kruķiem.. nu tā sanāk un gadās.... Šogad septembris un vēl kāds laiks mums visai ģimenei būs liels pārbaudījums. Luīzei ceturdien būs nopietna operācija. Luīze saprot, ka operācija ir nepieciešama,bet protams, ka pavada lielas bailes un neziņa. 

Tāpēc atļaušos lūgt Jums ko niecīgu, paturiet īkšķus lai viss ir labi 

Lai Jums jauka un piepildīta diena un lai viss ir LABI! 

Sandra♥