Mana redaktores sleja-3.

2014.g. augusts mirklis

Kā katru nedēļu arī šonedēļ ir trešdiena. Un šī ziņa noteikti netaptu, ja vien man e-pastā kāds nepabikstītu,  ar jautājumu- kur tavas redaktores slejas. Apsolīju, ka šonedēļ būs un nu top gan.

Kādā brīdī domāju, nu man nekā nav ko tādu teikt... un tā arī ir.... tad kādā brīdī domāju,man tiiiik daudz ir ko teikt, ka nezinu ar ko sākt ;)))) Tad nu patinot domu kamolu paliku pie tēmas par mirkļiem. Jā..pie tik totāli banālas tēmas kā mūsu dzīves mirkļi.

  Kāda meitene jūtūbē katra mēneša beigās stāsta par saviem iepriekšējā mēneša iespaidiem. Visu mēnesi pa datumiem viņa iekrāj- pieraksta savus ikdienas iespaidus, sajūtas un tad mēneša beigās sēžas kameras priekšā un aptuveni stundu par tiem stāsta. Un es sēžu un skatos, nu labi, klausos... par ko tur stāsta?- da par neko... par ikdienu.. par matu pieaudzēšanu, par to ka nopirkusi izšūšanai jaunu lampu, par to ka pirmo reizi mūža vārījusi zupu, par to ka kā gājusi makšķerēt ceļoties 4-5 no rīta, par to ka dzimšanas dienā lijis lietus un ka pa lietu bij jācep šašliki.. pa to ka pie durvīm zvanījis svešinieks un viņa nobijusies, par to kā kasījusies un bijusi ar sarkanām pumpām, izrādījās, ka no kaķa salasījusi blusas....  ka viņai uzdāvināta šalle, kā mācījusies šūt ar šujmašīnu...utt.......  No sākuma es šīs, it kā, tukšās runas vispār neklausījos,jo ir taču vērtīgāk klausīties kas jauns izšūšanas jomā,  par pakupkiem, par procesikiem utt.... Un tad kādā reizē viņa stāstīja,ka viņa pasūta savu plānotāju un tur palūgusi lai viņai pievieno 12 lapas ar tēmu- Mēneša iespaidi... Hmmm.. un tad es sāku paklausīties... vēlāk jau gaidīju šos ikmēneša video... Patiesībā viņa krāj mirkļus... jeb raksta savu vēsturi. Jā, publiski, jā daudziem nepieņemami, bet tā ir viņas izvēle un katrs mēs to varam ievērtēt pēc sava vērtību mēra. Un man patīk, es pat varu tā viegli ieskaust par to ka kāds tā forši , bet pa savam to dara. Es zinu, ka ik vakaru viņa sēžas un pieraksta savu dienu trīs dienasgrāmatās. Nu forši...

Es neko nepierakstu, bet vajadzētu.... es tikai varu tīt savas atmiņās satītos iespaidus un mirkļus...

Viena lieta, kas palīdz šos mirkļus atcerēties ir fotogrāfijas. Es nezinu kā tas ir ar jums, bet man datorā tās krājas, krājas un ja vajag kaut ko atrast, nevaru... jo to ir ļoti daudz... un tad es meklētājā ierakstīju- augusts. Pamanīju kādu divus gadus senu foto sesiju- skaļi teikts...... bet atceros, ka nu neviena bilde man nepatika, visās mans sarauktais deguns... vai arī mans dekoltē ne tāds.. tad tas ne šitāds... bildes gan neizdzēsu.. tagad skatos un smaidu.. atceros to dienu, tās sajūtas.. tos mirkļus.. Jā.. mana bilde no tās dienas... zinu, zinu, ka totāli nepareizi iekadrēta, bet lai..... jo man tā gribas.. nebūt perfektai...

Es atceros septembra dienu pirms daudziem gadiem Lubānas baznīcā kad no manis gaidīja Jā vārdu... ziniet ko es darīju?- klusēju...man gribējās paildzināt mirkli.... un kad dzirdēju sākušos knosīšanos baznīcas beņķos atbildēju savu Jā vārdu. Es neatceros visu kas tur notika.. bet to pauzi atceros gan.

Protams, kā katra mamma arī es atceros to mirkļus, kad uz punča uzliek tavu tikko piedzimušo bērnu.

Es atceros to mirkli, kad tev slimnīcā pirms bērna operācijas padod parakstīt papīru pasakot- formalitāte, bet man asaras birst, ka neredzu kur parakstīties....

Un tas mirklis, kad tu sēdi skolas zālē bērna izlaidumā, klausies kad tiešām tavu bērnu slavē  un domā- viss ir labi... jums lielai daļai nebija taisnība...(Luīzes izlaidumā,pēc tā ka bija ārsti kas teica atsakies no šī bērna, jo ar galvu viss te nebūs kārtībā)....

Es atceros mirkli kā es pagājušajā rudenī stāvēju, savos laukos, pagalma vidū un māju dzērvju kāsim.... saucot, ka es viņus mīlu un gaidīšu atkal....

Tie ir tikai daži mani dzīves mirkļi kuriem ir mūžības garša.... Un nu mēģināšu atcerēties savus augusta mirkļus.... ( protams ne visus, bet dažus)

Brīdis brīvdabas koncertā dziedot grupai Raxtu Raxti.... kad tev skudriņas skrien no tā kas notiek tevī un apkārt... visi dzied un tu arī, kaut gāž lietus....

Manī ir mirklis, kad kādā vakarā es ar fotoaparātu bridu pa rasoto pļavu cerībā iemūžināt mirkli kad miglas vāli veļas..... atzīšos, nekas prātīgs nesanāca, bet es to atceros, un atceros spilgtāk tāpēc, ka biju tu iekšā un bridu... ja būtu noraudzījusies pļavas malā stāvot, nebūtu tas....

Kādu dienu steidzāmies uz Madonu, un ienākot istabā aizvērt balkona durvis pamanu ka ielidojis putniņš...patiesībā ļoti steidzāmies, bet tomēr to mirkli izdzīvojām....

Es atceros mirkli kad mēs ar Luīzi izgājām skatīties kā krīt zvaigznes... jā.. varējām to darīt uz balkona, bet nē... gājām pāri ceļam un iebridām pļavā.... stāvējām un ķērām tās krītošās zvaigznes....

Cik patīkams ir mirklis karstā vasaras dienā, kad tu iekodies saldējumā un sajūti kā tas lēnām kūst tev mutē...

Protams ka neatņemama ik vakara nodarbe ir ik pa mirklim uzmest acis uz debess malu kur saule riet...Jā..šovasar tā retāk, bet tie vakari kas bija, ir katrs ar savu garšu un krāsu....

Mirklis, kad telpā iesniedzot dokumentus mācībām, meitene pievēršas meitai un jautā- kas no dokumentiem ir līdzi, bet tu pasmaidi un saki, nē.. mācīšos es- mamma.....

Mirklis,kad tu no ugunskura nocel katlu ar vārītām cūku pupām un domā.. nu labi tā.. pa vienkāršo.....

Mirklis, kad tu iekrāmē malkas grēdā pēdējo pagali un priecājies par skaistajām malkas grēdām un tas nekas ka pēc tam divas dienas kājas tā sāp ka pastaigāt nevar, jo tu to izdarīji viens.. citi neprata tik smuki to malku krāmēt....

Arī tas ir mirklis, kad tev ārsta kabinetā pasaka  slimības diagnozi, stulbs, bet ir mans mirklis....

Viņu man augusta ir bijis ļooooti daudz.. pat ne 31.. bet 3 un 4 reizes vairāk....
un ziniet ko es darīšu rīt?? Iešu pēc mirkļa uz skolu... mana lielajai Luīzei būs 12 .klases 1. septembris...

Luīze pieraksta notikumus uz mazām lapiņām un krāj burkā. Es pagaidām vēl tikai savā atmiņu kamolā.

Ko jūs darāt ar savām atmiņām,mirkļiem sajūtām, notikumiem??
 Kā jūs tos krājat??? 

p.s iešu uz pastkasti pēc Ievas.. jāizlasa redaktores sleja....