Savādais laiks....

Šis ir ļooti savāds laiks... Es ļoti daudz domāju... domāju... un domāju... un izlasot Ingunas Segliņas teikto, varu piekrist pilnīgi katram vārdam..... un labāk nepateikšu :))

Šodien visu dienu man fonā skan šī relax mūzika... ieslēdz paklausies... es zinu, tādu ir daudz, bet šī uzrunāja mani.... 

   Vērojot apkārt notiekošo, es aizvien vairāk pārliecinos, ka cilvēcei bija vajadzīga tāda... sapurināšana. Aizdomājieties, kā mēs dzīvojām visus pēdējos gadus!?! Vīruss licis mums pārdomāt visu mūsu dzīvi. Es ticu, ka pēc uzvaras pār vīrusu mēs dzīvosim pavisam savādāk. Daba ir nogurusi no mūsu vienaldzīgās attieksmes pret savu veselību un ekoloğiju. Mēs esam pārstājuši būt cilvēki. Lepnums bija aptumšojis mūsu prātu un mēs jutāmies kā pasaules saimnieki.

  Bet maziņš vīruss visu ātri salika pa vietām. Vīruss nežēlo ne bagātus cilvēkus, ne politiķus, liekot saprast, ka no tā nevar aizbēgt... ne ar privāto lidmašīnu, ne kuği. Un to, ka veselību nevar nopirkt par naudu. 

   Mēs vairs nepratām dzīvot ğimenēs, tādēļ slimība mūs ieslēdza mūsu mājās, lai mēs atkal iemācītos dzīvot kā ğimene.

   Mēs nemācējām cienīt vecus cilvēkus, tādēļ saņēmām šo slimību, lai saprastu cik viņi ir ievainojami. 

   Mēs nemācējām cienīt mediķus un saņēmām slimību, lai saprastu cik viņi ir neaizvietojami. 

   Mēs bijām pārstājuši cienīt skolotājus un slimība aizvēra skolas, lai vecāki paši saprot, ko nozīmē mācīt.

   Brīvo laiku, mēs pavadījām tirdzniecības centros, slimība tos aizvēra, lai mēs saprastu, ka laimi nevar nopirkt.

Mēs daudz laika veltījām savam izskatam un salīdzinājām sevi ar citiem, tādēļ slimība aizsedza mūsu sejas ar maskām, lai mēs saprastu, ka ne jau sejā ir skaistums, bet sirdī.

Šī slimība daudz ko mums atņem, bet dod iespēju daudz iemācīties un saprast kas ir galvenais mūsu dzīvē. Laikam jau saņemam to, ko bijām pelnījuši un tagad mācāmies... mīlēt, palīdzēt, atbalstīt un sadzirdēt... ne tikai sevi!!!   ❤

Inguna Segliņa

Kā būtu, 

ja katru rītu pamostoties, 

mums piederētu tikai tas, 

par ko bijām pateicīgi iepriekšējā dienā... 

5 likumi...

Es nevienu negribu un necenšos mācīt dzīvot... nu nēee.... bet šos te var viegli iegaumēt trenējot atmiņu un domājot par savu dzīvi...

Nevari?! 

Sāc varēt!...

.. spēja priecāties....

Es zinu, ka samērā naivi un banāli ir lasīt šos te tekstus, atziņas utt... BET!! ja mēs kaut vienu, ņemtu un ielāgotu un izmantotu savā dzīvē ik dienas... pasaule nu dien kļūtu apziņā skaidrāka.... 

Mācīsimies priecāties par vienkāršām lietām.... 

Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.

Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.

Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāla spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.

Džūlija Kamerona "Mākslinieka ceļš"
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Krāsim mirkļus, nevis lietas....

Viņš ir pienācis...

.. kas?... cits gads... nākamais...

njā.. kādreiz mums likās ka 2000. gads  ir tāls un nesasniedzams un būs kaut kad... bet nu jau mēs rakstam 2020....

Nu pieklājība prasa atskatīties uz pagājušo un tā teikt uzrakstīt kādu rezumē.. bet!!!?? nebūs...  man vienkārši to negribas darīt... Jūs domāsiet, nu ja.. saplānoji tur lērumu visādu, nekas nesanāca, nu  negribi rakstīt...  Nu ko lai atbild uz tādu jautājuma variantu... kaut kāda daļa taisnības ir...  jā, saplānoju, bet jo vairāk ieplāno, jo vairāk var izdarīt...  patiesībā, ja runā par xxx jomu, un patiesības labad, es tikai par to arī te runāju, :)))  tad  man izdevās samērā daudz kas no ieplānotā...  neesmu rezumējusi, bet puse noteikti, un tas  atskatoties ir ļoti daudz, jo tas gads man pats par sevi bij raibs.... bet, man vienkārši nav vēlmes atskatīties atpakaļ.... negribas rakstīt par seniem darbiem... laikam tāpēc te blogā tāds klusums.. un tad likās, ka jāraksta par sākot no vecākā krustiņdarba, kas  sakrustiņots, bet jaunākie atkal  gaida.. otrs moments, ka man nav foto aparāta.. un lai vai kā, telefons  man nav fotoaparāts...  nu kaut kā tā...  es netaisnojos, tas man nevienam nav jādara, es pieklājības labad  Jums paskaidroju...

Tad nu aidāaa iekšā jaunajā.... ko es jums novēlu?!  novēlu  vienkāršu  banālu  patiesību: ESIET LAIMĪGI!  ... vairāk jau neko nav jāvēl...  nav jārunā garas runas par veselību, naudu, harmoniju, mieru utt.... utt....  padomājat, kāds ir laimīgs cilvēks?? jā, vesels,  ar naudiņu  kabatā tik cik pietiek un vajag... kopā ar saviem mīļajiem...  dara sev tīkamu darbu... atpūšas pēc savām vēlmēm... nodarbojas ar ko pašam sirds gavilē un tā varētu turpināt gan vienkāršiem vārdiem runājot, gan gudrās fāzēs par finansiālo labklājību, harmoniju utt... tas viss ir lieki...  padomājiet par to... ;)

Lai LAIMĪGS 2020! 

Laimīgajiem ne vienmēr pieder pats labākais. 

Viņi vienkārši pieņem ar prieku un pateicību to, kas viņiem tiek dots. 

Šoreiz tas vis...  atā.... 

Krustiņziņa nr 19.

Maijrozītes...

Pagājušā vasarā man nācās mazliet, tā teikt, pavārtīties pa gultu, jo  veselības aptrūkās. Mocījos ar sāpēm, dusmojos un dzīvoju to vasaru. Sāka plaukt un smaržot maijrozītes un man gribējās viņas izšūt... Diemžēl neatradu nevienu procesa bildi, kaut kur paklīdušas...
Tad nu es šuvu pa 20-30 X dienā.. jā tik vien.. šuvās ļoti lēni, jo šuvu pārsvarā guļus.

Šuvu un reizē dusmojos uz sevi... pat ļoti...  Kādā reizē esot Madonā iegāju grāmatnīcā un nopirku šo grāmatu.. tā nu es  šuvu pārdesmit  krustiņus dienā, lasīju  pa vienai dienai jeb dienas stāstam, dzēru desmit tabletes ik dienu un gulšņāju.  

Tad es izlasīju dienas citātu : "Lai patiesi smietos, jums jāspēj pieņemt savas sāpes un rotaļāties ar tām. To teicis Čārlijs Čaplins. Man gribējās kliegt, ko viņš saprot no fiziskām sāpēm ķēms tāds....  Es patiešām biju dusmīga uz visu pasauli un sevi... sadusmojos un nedzēru tabletes, kas tomēr nebij labi...  bet nu ko tu trakam padarīsi :))  Un ziniet, es grāmatu izlasījusi tiešām piecēlos no gultas.... Uzzvanīju draudzenei un teicu, ka braukšu uz Cēsīm, ja gribi pievienojies... iedomājaties vairāk kā mēnesi nogulējusi gultā ar savām sāpēm, nu stūrēs mašīnu....  Mēs aizbraucām, izklaidējāmies... nu  tabletes es dzēru ik pa brīdim, bet viss bij labi...  

Pēc ticējumiem mežrozītes izšuj uz veselību... Maijrozītes, manuprāt kaut kas jau tāpat ir no tām mežrozītēm....  Tā nu man viņas atmiņā ir ar neveselību un grāmatu...

Dizains Riolis 1351, 17 toņu vilnas diegi. Šūts no jaunās komplektācijas komplekta, kad diegi ir uztīti uz kartoniem. Jā, biju dzirdējusi, ka komplektos šajā variantā ir daudz mazāk diegu un pietrūkstot. Jā, es par to pārliecinājos. Trīs toņi bija mini-minimāli... viens pietrūka vispār, diviem palika līdz 10 cm gabaliņi. 

Ja mēs visi samestu savas problēmas kaudzē un redzētu,

 kuras ir citiem, mēs savējās pagrābtu atpakaļ.