Šodien atradu seeen, sen tamborētas čības... bet likās tādas nu nekādas... Tad atcerējos, par vel senāk Luīzes tītajām puķēm no dzijas... meklēju, bet tā kā man vajadzēja tagad un tūlīt, tad nebij lielas izvēles košumā... piešuvu kuras pirmās atradu... piešuvu staigāju un tā priecājos.. ehhh.. tiiik feini...
Mēs taču bieži esam lasījušas ka vajag būt tādām, kādas esam, ka vajag būt īstām un tā tālāk... nu kaudzēm.... bet cik no tā visa mēs tiešām tā atļaujamies?? Mēs taču vispirms padomājam, nu ko tie citi par mums padomās... es tik bieži saprotu, ka esmu pazudusi pa īstam.. es nekad neģērbjos tā kā gribētos, jo ko tad padomās.. ak vai... es bieži domāju, vai kādreiz es atkal varēšu būt es pati... vai es varēšu pārkāpt tam žogam ko pati esmu uzcēlusi??... uiii.. es nez.... Domāju... kur??!! un kad??!! esmu sevi pazaudējusi un to žogu uzmūrējusi..... :))
Es tik ļoti gribētu būt:
" Gan īsta, gan laimīga, nevis pareiza..."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru