Nu ko lai saka... arī šī tēma manī ir ikdienas kņudēšanā... lai arī Vācijā ir nodzīvoti nu jau divi gadi, vienmēr skatos atpakaļ... un tur nekas nemainīsies... Jo mēs skaidri zinām, ka šeit mēs dzīvojam uz īsāku, vai garāku, bet uz laiku....
Varēju jau es palikt Latvijā un ģimene saskrietos pilnā "sastāvā" uz pāris nedēļām vasarā, varbūt ziemassvētkos.... un tad es atceros kovidlaiku.. kad es savā aizmāršībā Lieldienās sakrāsoju daudz olu, apsēdos pie galda un sāku gaidīt... ha... un tad sapratu... neviens taču te man nebrauks... neviena nebūs... es esmu un būšu viena.... palika mazliet skumji... nu neko... mācījos ēst olas un dzīvoju tālāk...
Tad kādā reizē sarunā ar Ilzi, kuras Jānis gāja bojā uz kvatriķa, kas iebrauca pār ceļu pārstieptajā stieplē... sapratu... nē... es tik nedaudz redzu un dzirdu tās Ilzes sāpes.... un saprotu, ka mēs nekad, neviens nezinām cik garš būs mūsu katra dzīves ceļš... vismaz kaut nedaudz vairāk, bet kopā....
Tā nu es dzīvoju te, Herfordā, un ļooooti cenšos nedomāt, kā būtu ja būtu... cenšos samierināties ar pārmaiņām savā dzīvē, kas nu nemaz nav viegli.... jācenšas dzīvot ar skatu uz priekšu... un neskatīties atpakaļ....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru