Oktobra mirkļi -31.oktobris.

Šovakar bijām maximā... pēc končām helovīnbērniem... jap...  man nav aizspriedumu, bet šoreiz ne par to ir tēma... Un tad es ieraudzīju šo lelli... es pēkšņi neatceros kā viņas sauca.. Man tāda bija.. sarkana protams, liela...  Tad nu es te vienu no trim paņēmu un spējos... skandināju, gāzelēju... Un tad  atkal ierunājās vīrietis; beidz, piecpadsmit eiro.. ejam....  un nefočē, atnāks apsargs... 

Nu lūk tā! man bērnība bij uz mirkli iekš maximas veikala... mirklis, bet jauks... es protams smaidīju līdz ausēm kā mazs bērns... man jau nevajag daudz, lai būtu prieks no mirkļa. :))

Esmu dzirdējusi kad saka, ka

"Bērnība beidzas tad, kad sāc apiet peļķes..."

Oktobra mirkļi -30.oktobris.

Šodien atradu seeen, sen tamborētas čības... bet likās tādas nu  nekādas... Tad atcerējos, par vel senāk Luīzes tītajām puķēm no dzijas...  meklēju, bet tā kā man vajadzēja tagad un tūlīt, tad nebij lielas izvēles košumā... piešuvu kuras pirmās atradu... piešuvu staigāju un tā priecājos.. ehhh.. tiiik feini... 

Mēs taču bieži esam lasījušas ka vajag būt tādām, kādas esam, ka vajag būt īstām un tā tālāk... nu kaudzēm.... bet cik no tā visa mēs tiešām tā atļaujamies?? Mēs taču vispirms padomājam, nu ko tie citi par mums padomās... es tik bieži saprotu, ka esmu pazudusi  pa īstam.. es nekad neģērbjos tā kā gribētos, jo ko tad padomās.. ak vai...  es bieži domāju, vai kādreiz es atkal varēšu būt es pati...  vai es varēšu pārkāpt tam žogam ko pati esmu uzcēlusi??... uiii.. es nez.... Domāju... kur??!! un kad??!! esmu sevi pazaudējusi un to žogu uzmūrējusi..... :))

Es tik ļoti gribētu būt: 

" Gan īsta,  gan laimīga, nevis pareiza..."

Oktobra mirkļi -29.oktobris.

Šogad tā nu sanāca, ka manos balkona puķupodos atraitnītes nodzīvojās visu vasaru. Kad palika galīgi nesmukas, es tās nogriezu un mani podi stāvēja tukši.Tad kādu dienu pamanīju, ka vienu esmu nogriezusi ne līdz ar pašu zemi un tā ir atsākusi augt... tad nu lūk... izauga, uzziedēja, un vel sēklas  piebirdināja pilnu podu, ka pat mazuļi sadīga. Skatos un domāju, nu šito neatlaidību...  trausli, bet skaisti.... 

Zenta Mauriņa ir teikusi:

"Latvietim zeme ir svēta, 

gandrīz vai svētāka nekā debess. 

Sēklu sējot, vienojas Dievs un cilvēks."

Oktobra mirkļi -28.oktobris.

Man ļoti patīk kapos.. vienkārši staigāt pa tiem... zinu, būs kas teiks, kas tur var patikt, kapos bailīgi utt...  Manuprāt jābīstas vairāk no dzīviem cilvēkiem, nevis no mirušajiem... Būt kapsētā vienmēr ir īpaši... nu man tā liekas...  aiziet apstaigāt pie visiem, parunāties... un tik daudz ir to kapu kopiņu pie kur piestāt un parunāt... daudz... 

Mums Latviešiem ir sakāmvārdi:

"Cilvēka mūžs ir raibs kā pupas zieds."

un

"Cilvēks otru mūžu nedzīvo."

Oktobra mirkļi -27.oktobris.

Šodien ir diena, kad Atašienes kapos ir svecīšu vakars...  ļoti līst lietus, mēs sakopām kapiņu, aizdedzām svecītes un atbraucām mājās, jo man bailes saaukstēties, pasalt utt.... Dievkalpojums baznīcā sākās 17:00,bet šis mirklis fočēts 17: 43. Debesis mainījās pa mirklim,lietus lija ļoti, bet pamalē rietēja saule... es nespēju nosēdēt un noskatīties, lai arī stipri lija, es stāvēju zem ābeles un kā pesteļu tante purpināju: 'Ak Dievs cik skaisti... pasakaini... nu neticami... ak vai... ak jēziņ..." Kamēr Jānis teica, nu beidz mērcēties, nāc iekšā....pa logu ar var skaitīties...  Nu ok.. iegāju ar... bet savu purpināmo turpināju... 

Tas bij tiešām pasakaini skaisti... 

Mēs visi, visi zinām, ka:

"Ka skaistākās lietas pasaulē

 ir visiem bez maksas..."