Ko tu dari, lai būtu laimīga un apmierināta?

Ievadam...
Man pēdējā laikā šad un tad gribas parunāt ar sevi. Gribēju rakstīt citā blogā, bet ieteikumi bija, rakstīt šeit pat. Ilgi par to domāju, bet nu lai tā arī būtu. Kas domā kas es esmu balta un pūkaina,lai nelasa manu blogu. Bet ja lasa- lai izlasa arī pirmo rindiņu, ne tikai ceturto :))))))  Tātad mazliet dažreiz parakstīšu ne tikai par rokdarbiem, bet arī par sajūtām savām. Un tās būs dažādas....

Ievads numur-2 :))))

Reiz pie kāda veca dzen meistara atnāca divi sava ceļa meklētāji.
„Meistar,” – viņi jautāja – „ko tu dari, lai būtu tik laimīgs un apmierināts? Mēs arī vēlētos būt tik apmierināti kā Tu.
”Vecais meistars smaidot atbildēja: „Kad es guļu, tad guļu, kad es ceļos augšā, tad ceļos augšā. Kad es eju, tad es eju, un, kad es ēdu, tad es ēdu.”
Vaicātāji neizpratnē skatījās apkārt. Viens no viņiem teica: „Lūdzu, nejokojiet ar mums. To, ko jūs sakāt, darām arī mēs. Mēs guļam, ēdam un ejam. Bet mēs neesam laimīgi. Kas ir tavs noslēpums?”
No meistara sekoja tā pati atbilde: „Kad es guļu, tad guļu, kad es ceļos augšā, tad ceļos augšā. Kad es eju, tad es eju, un, kad es ēdu, tad es ēdu.”
Jūtot meklētāju apjukumu un nemieru, meistars pēc laiciņa piemetināja: „Protams, arī jūs guļat, ejat un ēdat. Bet, kamēr jūs guļat, jūs jau domājat par celšanos. Kamēr jūs ceļaties, jūs jau apsverat, kur iesiet, un, kamēr jūs ejat, jūs sev jautājat, ko ēdīsiet. Tā jūsu domas nemitīgi atrodas kaut kur citur un nevis tur, kur jūs patiešām esat.
Sadures punktā starp pagātni un nākotni notiek īstā dzīve. Ļaujieties šim neizmērāmajam mirklim, un jums būs iespēja kļūt patiesi laimīgiem un apmierinātiem!”
/Dzenbudisma stāsti. (I.A. tulk.no vācu val.)

Domājot un izvērtējot notiekošo apkārt- laimes diena, pavasara sākšanās, cīruļa treļļi, izlasot šo- es ļooti aizdomājos. Hmmmm... šobrīd slimoju-klepoju, ka maz neliekas, mazliet temperatūra nu tā zem tiem 38, galva sāp, deguns pil ātrāk kā bērzu sulas. Un šitas viss man jāmīl, jābauda???? Man tik daudz darāmā, tik plānu, ka gulēt galīgi nav ne laika, ne vēlmes, bet jo es vairāk spīrājos pretim, jo jūtos sliktāk. :(((( Kas atliek?- ielienu gultā, ieslēdzu kādu filmu, māaazuliet adu un cenšos pieņemt to savu neveselību. Un jā, arī katru vakaru pāris lappuses izlasu gan- un grāmatā arī par laimi- mīl un bauda visus dzīves mirkļus-  kartupeļu mizošanu, savu māju,mammu, vēju utt... (lasu Regīnas Bretas otro grāmatu "Esi Brīnums") nu visi un visur man apkārt par vienu tēmu... vai arī es tikai to šobrīd saskatu?? :))))  Un kas atliek man? Bieži vien pie sevis skaitu vakaros laimīgos dienas mirkļus. Kādreiz esmu mēģinājusi rakstīt laimes dienasgrāmatu, bet kaut kā mans entuziasms ātri noplok. Zinu ka ir kas to dara ik vakaru. Tad nu es ķeršu savas laimes mirkļus.

Pirmkārt ik rītu priecājos par savu puķu pilno virtuvi. Ienākot no rīta pirmais jāpaošņā Elīnas dāvātās tulpītes (Elīna- viņas ļooti smaržo). Un tad man tinas filma, ka Elīna mani lutina ar puķēm. Atbrauca ar tulpju pušķīti, Depo apmaksāja manus puķu pirkumus.. ehh.. superīgi...  nu re- cik daudz man domu, bet jūs jau zināt, ar kādu ātrumu tās traucas :)))

 No rīta sajutos ļooti slikti, tāpēc kad kādā mirklī bija labāk, sēdos mašīnā un braucu uz aptieku- jap, biju laimīga, kad somā ieliku sīrupa pudeli :))))

 Un pie reizes iegriezos kādā citā bodē arī. Tā kā jābrauc pie mammuča, un viņa palūdza atvest svarus, tad man izdomājās, ka jānopērk viņai, lai ir savi un var svērties kad grib un negrib. (piebildīšu paskaidrošanas pēc,ka tas mammai nav izskata jautājums, bet gan veselības problēmu dēļ. Viņas svars mēneša laikā lēkāja pat 15 kg robežās, un tas ir nopietni) UN!!??- man traki patīk tie svariņi.. un es visu pēcpusdienu reāli par tiem priecājos... noliku koridorā un ejot garām vai nu noglaudu, vai uzlecu. Pilnīgi pašai tādus sagribējās :)))

Un vēl priecājos baudu savu adīšanas procesu- top kārtējā mazuļu sedziņa. Adu un domāju, nu kā ceriņu kupena- koša... Bet brīžiem liekas,kā mellenes ar pienu.. mmm... un domas jau kāda silā lasa ogas...

 Ko vēl baudīju?- vēju.. tādu traki aukstu šodien.... un vienu filmu- Les choristes (2004). 

Esmu lasījusi grāmatas par Poliannu (Eleonoras H. Porteres grāmatas) un tad nu bieži es pieķeru sevi,ka daudzās situācijās kad gribas raudāt- meklēju to pozitīvo. Kas ir lasījuši grāmatu sapratīs par ko es runāju.

Un kā ar Jums?- vai ķerat laimes mirkļus? Kā Jūs to darāt?? 

Nu ko lai saku?!- 

mīlēsim savu dzīvi,

 būsim laimīgas tajā ik mirkli.

Iemīlies savā dzīvē, katrā tās minūtē!

Sandra ♥