Netracināsim Visumu!

12.februāris 2016. -tur laukā ziema...

Un dažkārt es domāju, ka tur, debesīs savākusies jauna, radoša komanda. Darbs viņiem tāds, ļoti kreatīvs. Palīdzēt cilvēkiem realizēt viņu sapņus.

Pirmdienās pulksten 9:00 viņiem plānošana un steidzamo sapņu apspriešana. Plānošanas daļas vadītājs nolasa jaunos, no Zemes nesen pienākušos sapņus, visi pārējie tos pārraksta savos plānotājos. Pēteris sapņo kļūt par gleznotāju. Kārlis - par pavāru, Marta - par fotogrāfu. Nu tā, piemēram.

Pēc tam priekšnieks ar entuziasmu saka: "Nu tā, mani dārgie, strādājam. Mēs esam lieliska komanda! Mēs esam profesionāļi!"

Un sākas. Viņi izdomā dažādus interesantus scenārijus un sižetus. Precīzi aprēķina laiku un vietu, lai savestu kopā cilvēku ar "nejaušiem " citiem cilvēkiem un notikumiem. Sastāda plānu, grafiku. Saskaņo to grupās, lai sapņi realizētos, lai Pētera iecerētais netraucētu Kārļa sapņu realizācijai. Viņi dara milzīgu, nopietnu darbu. Naktis neguļ, neredz savus bērnus un kaķi. Sapņo par to, ka noteikti pēc šī projekta priekšniekam palūgs atvaļinājumu. Un, lūk, beidzot projekts ir parakstīts. Visas instances to apstiprinājušas.

Pienāk diena X. kas kalendārā apvilkta ar lielu, sarkanu apli. Viss saskaņots ar astroloģisko nodaļu. Dvīnis Aunā, viss kā nākas.
Pēteris iziet no mājas. Saprot, ka aizmirsis atslēgas. Kamēr skrēja tām pakaļ, nokavēja autobusu. Darbā priekšnieks - zvērs un steidzams projekts. Pēteris izsauc taksi, saprot, ka šodien paliks bez pusdienām, tāpēc, ka taksī atstās pēdējo naudu. Ar sabojātu garastāvokli viņš sēžas mašīnā. Taksists grib uzlabot garastāvokli un uzgriež skaļāk radio. Dzied Grigorijs Lepss: "Pati labākā diena". Cilvēks palūdz pārslēgt. Citā radiostacijā sludinājumi. Kāda studija, tādā un tādā adresē, atlasa jaunu grupu mākslas studijām. Telefona numuru atkārto divas reizes. Un taksists saka: "Oo, māksliniekos aicina. Mana krustmeita ļoti skaisti zīmē. Viņai tikai 5 gadi, bet cilvēki saka, esot neticams talants."

Bet Pēteris skumji viņam atbild: "Es bērnībā arī labi zīmēju."

Un atkal radio atkārto sludinājumu.

Tur, debesīs, visi ar nepacietību, sakrustojuši pirkstus gaida... Neviens neelpo, nekustas. Uz tualeti neiet. Muša pamirusi lidojumā.

Pēteris pieraksta telefona numuru blociņā. Visa kreatīvā grupa uzelpo. Atver šampanieti. Visi aplaudē un priecājas. Kāds paķer pie rokas otru un sāk griezties dejā.

Bet Pēteris pārnāk mājās. pastāsta sievai par šodien piedzīvoto, un tā viņam saka: "Jucis esi!? Kas par muļķībām!? Tu tam esi par vecu! Ar to taču nevar nopelnīt!."

Un cilvēks skumji nodomā: "Patiešām, ko gan es sasapņojos! Muļķības, patiešām! Kopš bērnības vairs zīmējis neesmu, viss aizmirsies. Nu, jā, par to gan laiku atpakaļ iedomājos. Pat otas gribēju nopirkt. Bet liekas naudas nebija. Kā es tur iešu. Par mani tak visi smiesies..."

Un tur debesīs visi draudzīgi noelšas: "Kas tas tāds!? Kā viņš tā varēja!?"

Kāds teatrāli aizmet pa gaisu papīrus, teikdams: "Es vairs nevaru tā strādāt!!!!" Viss tiek atcelts. Šefs izsauc nodaļas vadītāju ar paskaidrojumu. Kurš vainīgs!? Kur kļūdījāmies?! Nogriež prēmijas. nekādu atvaļinājumu! Mājās skumst bērni un kaķis.

Labāk netracināsim Visumu! Tur komanda reāli strādā un cenšas izdarīt tā, lai cilvēkam būtu labi. Bez atvaļinājuma, bez brīvdienām! Labāk netracināsim Visumu! Labi?!

© Olga Demidjuk
Avots: http://tetapalitra.ru/