Mana redaktores sleja-2.

Trešdiena.... atkal... bet šoreiz mana :))

...man šodien ir tiiik daudz sakāmā.. piedodiet, ja jums apniks lasīt :)))

Sestdien satiku savējos klasesbiedrus un tā kā parasti visi plus mīnuss atceras,ka man šai laikā dzimšanas diena, sākas sarunas par un ap šo tēmu. Viens visu laiku saka- iedomājies,mums jau zem piecdesmit... un es nebeidzu katru reizi atbildēt- nē, mums virs četrdesmit....  Es gribu vēl kādu dabūt savā pusē un iesaistu sarunā  vēl vienu klasesbiedru... saku- hei, mūsu Gunāriņš ir pesimists.. viņš skandina zem piecdesmit... uz ko saņemu atbildi- nu ja, tu jau mums esi optimiste, un nemaz nepamani, ka viņš ir reālists. :)))) Hmmm.. domā nu, kuram tad taisnība:))))

Nesen izlasīju Elizabetes Gilbertas grāmatu "Ēd lūdzies mīli" un tad nu man vēl joprojām galvā ir daudz domu un citātu no tās.

"Esmu arī pamanījusi, ka viņa vecuma novērtējums no dienas dienā mainās- atkarībā no tā, kā viņš jūtās. Kad Ketuts ir saguris, viņš smagi pūš un saka:- Šodien gan man būs kād astoņdesmit piec, -bet, juzdamies mundrāks, paziņo:- Man domāt, ka šodien man būs kād sešdesmit.- Varbūt šis ir tik pat labs vecuma novērtēšanas veids,kā jebkurš cits.-cik vecs tu jūties? Kam tad vēl ir nozīme, patiešām? Un tomēr, es nemitīgi cenšos to izdibināt. Kādu dienu es skaidri un gaiši viņam pajautāju:- Ketut, kad tev ir dzimšanas diena? 
-Ceturtdien.
-Šo ceturtdien??
- Nē,ne šo ceturtdien. Ceturtdien."
(300 lpp) 

Tad nu man ir trešdien.. šoreiz- šo trešdien ... :))

Nu tā tas ir, ka tā dzīve, gadi un viss traucas uz priekšu, dzīve iet un paiet....jeb aiziet. Un bieži vien laikā ap dzimšanas dienu, tāpat kā ap gadu miju, piezogas domas,nu kāda tad ir tā mana dzīve. Nu nesakiet, ka jūs nekad tā nedomājat? Mēs mēdzam to savu dzīvi, gadus: svērt, mērīt, analizēt un visādos citos veidos pārcilāt. Mēs vērtējam ar ko un kā ir piepildīta un aizpildīta mūsu dzīve. Bieži vien ir tā, ka mēs vērtējam jeb atceramies tos lielos notikumus, bet patiesība ir tāda, ka tieši tas ko mēs darījām, vakar, aizvakar ir mūsu dzīve... tā ir mūsu ikdiena. Tāda, kāda ir tava šodiena, tāda ir tava dzīve.

Pirms pāris gadiem es izdomāju, ka man būs vasaras svētdienu foto seriāls. Es katru svētdienu fočēju ko es daru, kas ir man apkārt,lai arī kas tas nebūtu. Kāpēc svētdienu??- tāpēc, ka gribējās tieši lai pamanāma būtu jebkura cita diena, tikai ne sestdiena, jo sestdienas vienmēr ir pasākumu piepildītas. Man gribējās, lai kāds pamana, ka jānovērtē katra diena. Ka jebkura diena ir diena no mūsu dzīves.  Liku bildes arī te blgā, bet pārtraucu, jo te nelikās, ka to pamana, un nelikās, ka kādam tas interesētu. Bet tas nenozīmē, ka es pārtraucu savu, tā teikt, projektu. Nebūt ne.. Es to turpināju iekš draugiem lv. Un ziniet, gan tad es to novērtēju, gan tagad. Tas bija super!!!! Es ik pa laikam paskatu tās bildes, palasu domas un man patīk. Vieni rakstīja- o, es zinu vismaz ko tu dari,  bet tas nozīmēja, ka nesaprata mana "pasākuma" būtību. Otri rakstīja, ka patīk mani dienas meklējumi. Bet kopumā beigās daudzi gaidīja turpinājumu, bet nebija.  varbūt kādreiz būs.. nezinu.. varbūt... (to kā es piepildīju savas vasaras svētdienas joprojām jebkurš (draugos.lv esošais)  var apskatīt draugos)

Sestdiena.... Neko negribas, kā tikai bakstināt savus krustiņus xxxx.  Zinu ka manā Atašienē ir Annas dienas pasākumi, bet neko negribas. Pasākums, kas bija kā tradīcija,  šogad ir mazliet savādāks, jo parasti bij 2 dienu garumā ar kapusvētkiem utt. Šogad tā nav un tad nu liekas, ka lai nav vispār.  Uz kapusvētkiem nākamsvētdien aizbraukšu, bet šodien ne. Šuju savus krustiņus, meklēju atrunas, dzenāju domas un skatos jūtūbē video. Bet sirdī ai kā iezogas doma, nu kā es tā.. tagad pati sabojāšu savu tradīciju apmeklēt pasākumu, bet nē.. turpinu sēdēt un šūt...
Skatos video, tā saukto tagu un jautājums ir- Vai tu vēlies savā jūtūbes kanālā parādīt vairāk savu dzīvi vai pastāstīt par sevi, savu ikdienu.  Meitene sāk atbildēt- manā dzīvē nav nekā interesanta, mana dzīve ir parasta, es pat daudzus gadus dzīvoju tajā pašā vietā. Es nedzīvoju pilī, bet nu vienu istabas stūri es varu parādīt. Lieki piebilst, ka es video apturēju jau pēc pirmajiem viņas vārdiem... noliku visu malā un domāju- nu še tev atbilde dienai... ieslēdzu atpakaļ video, noklausījos atbildi līdz galam un slēdzu datoru ārā. Laidu savā dzīvē iekšā....

Atašienes Anna...
(Krustpils novada Annas un Jēkaba diena Atašienē) foto-Juris Trimalnieks

Un ziniet, mana diena bija tik piepildīta, ka reti kuram gads tāds sanāk :)))  i mammucim pārtiku sapirku, i kapiņus apkopu, i izrādi "Trīsarpus atraitnes" noskatījos, tagad zinu kas tie tādi Kroma kolna brolistes bruņinieki, klausījos folkloras kopu koncertu, skatījos visādas aktivitātes, mazu izstādi aplūkoju, kur bija pat viens izšūts darbiņš. Un atzīšos, ka visus tās dienas pasākumā piedāvātos labumus pat neizbaudīju.  Mājās vēl ogas visādas salasīju, i ar āpsi iepazinos, izrādās tāds dzīvo mūsu upītes krastā.. i mazliet pelašķu tēju ielasīju.... Pašā vakarā vēl uz lauku zaļumballi aizdevos.. (spēlēja Igauņu ģimene, bij labi)  teikšu, ka lai arī biju viena, malā nesēdēju, dancinātāju netrūka. Mājās pārrados jau rīta pusē.. ko tur teikt, citreiz jau ap to laiku augšā cēlos, tagad tik gultā līdu. :)))

Mirkļi no pasākuma dienas.Paldies par foto Inai G.

 Un ziniet... tā visa pildījuma varēja arī nebūt, jo neviens pie manām durvīm nepieklauvēja un neteica- braucam.. būs forši.... Izrādās ir tāds nieks, kā pašai jāgrib ... jāgrib piepildīt savu dzīvi ar krāsām, smaržām, garšām,  prieku, mīlestību un sevi pašu....

Krāsosim katru savu dienu, ko kopumā, mēs par dzīvi saucam!